Neviena valsts pārvaldes forma nav tik ideāla, lai apmierināti būtu pilnīgi visi. Tad nu mēģināsim saprast kas būtu labāk. Lai lasītājam būtu vieglāk saprast, es necentīšos ļoti pieturēties pie terminu definīcijām, bet lietošu jēdzienus tajā izpratnē, kā to  esam pieraduši saprast.  

Komunisms: tā ir prakstiski nekad nepastāvējusi pārvaldes forma, jo tā praktiski nemaz nav iespējama. Cilvēka instinkti to padara par neiespējamu. Tas, ka Ķīna sevi dēvē par komunistisku šo patiesību nemaina. Ķīnā no komunisma ir mazāk, kā savulaik bija PSRS.  Bet PSRS bija tikai "ceļā uz komunismu".

Sociālisms (sociāldemokrātija, sociālkreisie): Tiek īpaši izcelti "zemākā slāņa" pilsoņi. Šo pilsoņu interešu apmierināšanai tiek upurētas gan valstī esošo uzņēmēju intereses, gan  konkurētspēja. Līdz ar to  sarūk arī valsts konkurētspēja kopumā. Ja šādai valstij nav kādu papildus resursu vai koloniju kuŗas tiek ekspluatētas savu pilsoņu interešu labad, tad pienāk brīdis, kad šai iekārtai ir vai nu radikāli jāmainās, vai jāsabrūk.

Mežonīgais kapitālisms: Tā ir neierobežota kapitāla vara. Mežonīgais kapitālisms sevī ietver arī demokrātiju kuŗā tiek pirkts un pārdots arī sabiedrības viedoklis un caur to arī vēlēšanu rezultāti. Kapitālam ir pilnīgi vienaldzīgs jebkuŗš pilsonis. Jebkuŗš. Vai tas būtu strādnieks vai polītiķis. Ja kapitāls kādu pilsoni ir iecerējis izmantot saviem mērķiem, tad viņš to nopērk vai nu maksājot labu algu, nodrošinot karjēru, radot īpašus apstājkļus viņa biznesam vai vēl kā. Sabiedrības kopuma intereses netiek ņemtas vērā nemaz. Valsts neatkarība tiek pārdota un valsts beidz pastāvēt pēc savas būtības. Tā pastāv vairs tikai formāli.  Pašlaik to piedzīvojam mēs šeit – Latvijā.

Un nu nacionālisms. Parasti cilvēki uzreiz iedomājas Hitleru, retāk Mussolīni. Redzes loka palašināšanai es iteiktu palasīt Hitlera darbus un painteresēties par Mussolīni veikumu. Un pacensties atrast viņu pašu darbus un runas, nevis tendenciozos sabiedrisko domu veidotāju vārsmojumus. Padomājiet kāpēc viņu ideju izplatība tiek ierobežota? Tāpēc, lai šīs idejas būtu viegli sakompromitēt. Tāpēc, lai tās nekļūtu populāras. Tāpēc, ka tās ir bīstamas starptautiskajam kapitālam – mežonīgajam kapitālismam. Es uzsvēršu ka neesmu viņu ideju nekritisks sekotājs. Viņu apgalvojumos un veikumos ir pietiekoši daudz lietu kam nepiekrītu, taču es uzskatu, ka ja šīs idejas izanalizētu, papildinātu ar atsevišķām detaļām no demokrātijas, un piemērotu šodienas situācijai un apstākļiem, tad tā būtu pati labākā no iespējamajām valsts pārvaldes formām. Kāpēc? Par to jau esmu rakstījis iepriekš, bet laikam jau nebūs lieki atkārtoties.
Uz nacionālisma pamatiem būvēta nacionāla valsts ir pats veiksmīgākais iespējamais modelis, jo katrā tautā ir gan uzņēmēji, gan strādnieki, gan domātāji utt. Vienu vārdu sakot tautā ir pārstāvētas visas sociālās grupas. Viena sociāla grupa ir tikai viena… Tāpēc mēģinājumi radīt proletariāta valstis, uzņēmēju valstis u.c. ir lemtas agrākai vai vēlākai bojāejai. Pārējo sociālo grupu neapmierinātība kļūst par destruktīvu rīcību attiecībā pret valsti, un sagrauj to. Savukārt nacionālā valstī tiek pārstāvētas visas sociālas grupas, un savstarpējas sadarbības rezultātā veiksmīgi konkurē ar citām valstīm un saglabā aizsardzību no starptautiskā lielkapitāla graujošās ietekmes.