Kad ta ola jau uz karstas pannas.

Tad, kad aiz kūts ar salmiem piebirušā zālājā, aiz mēslu čupas un vircas bedres, kur nātrēs slepus ierīkots perēklis, atskan pirmais - čiv, čiv , kas ir veltījums visskaistākajai vietai, kur acis ierauga, pēc olas čaumalas sienas, saulīti , māti..., jo ola sašķeļoties dāvā vistai dzeltenu, pūkainu brīnumu, un skat, cālēns prot ar savu sajūsmu iepriecināt vistu, kura tagad ierauga, cik zaļa zāle aiz kūts, kādas gardas mušās pie mēslu kaudzes, kāds mājīgums perēklī....   

mēs mācāmies viens no otra, no kā izriet atbilde - visu laiku

Japānā dzimšanās apliecība jau ieraksta +1 viens gads... visam ir sava pagātne, pat jaundzimušiem..

Malači,! Bet tai vistai,ir tai olā jāieklausās, jo viņi māca mūs vislaikmetīgākās lietas.