It bieži ir dzirdams apgalvojums, ka viens cīnītājs pret vairākiem neko nevarot panākt. Sevišķi -  ja problēmsituācija ir laidusi dziļas saknes sabiedrības uzskatos. Ar kādu pavisam vienkāršu piemēru no dzīves (pēdējo dienu notikums) es vēlētos pierādīt pretējo.

Gadījās man strādāt ar kādu tūristu grupu no Krievijas. Ar grupu ceļojumiem ir tā, ka vairumā gadījumu viņu ēšanas laiks un vietas ir laicīgi rezervētas. Grupas ir grupas. tas nav tā, ka pāris cilvēku ieskrien kādā ēstuvē un izēd to tukšu... Ja negaidīti uzrodas grupā - viesmīlis var dabūt skriet uz kūti pēc olām... :D Bet stāsts nav par to.
Pusdienās bija garšīgs ēdamais no cūkgaļas. Un izrādās, ka viens no viņiem, būdams musulmanis, cūkgaļu neēd. Neēd un viss. Un dabūja ko citu.  Maz ar to - nākošajā ēdienreizē visi, atkārtošu - VISI ēda vistu. Vienkārša iemesla dēļ. Ēstuve visiem gatavo ko vienu. Bet viens no visiem neēd cūkgaļu. Visi pakļāvās vienam. Pakļāvās un nepīkstēja.
Nu, vai viens vat mainīt vidi sev apkārt? Vai apgalvojums "es jau neko tāpat nepanākšu" nav vienaldzīgi gļēvulīgs?
Jā, un uzsvēršu vēlreiz - runa nav par cūkgaļu vai musulmaņiem. Runa ir par mums un mūsu attieksmi.