Ak, nepietiek man jau ar mazumiņu. Vienmēr visu vai neko! Šodien stiepjos pāri sev, lai nokrāsotu visu pasauli brīnišķās skaņās! Gribas, lai daudz, daudz, daudz zaļas gaismas iekrāsojas debesīs un sirdīs. Zinu, ka ar varu jau nevienam acis neatvērsi, ali to saskatītu. Tāpat nevienam neliksi kaulu zāģētāju vietā saklausīt tauriņu dejas, bet gribas novēlēt to skaisto lidošanas sajūtu. Ar visu savu Mošķja varu dejoju pār pasauli, aiz sevis atstājot saziedēt māllēpes, maijpuķītes, lilijas, jasmīnus, vijolītes, vizbulītes.. aij, es gribu visu, visu!!! Visu ziedos! Katru savā vietā un sajūtā, sareibusi dejojot visam tam cauri ar violetiem, baltiem, dzelteniem smaidiem. Man vajag tik maz un tik daudz vienlaikus! ^_^

Šodien drūmas, rīt priecīgas.

Tev gan drūmas domas

Romi, nebija domāts runāt tā, lai citi saprastu. Rakstu vienkārši sev, savas domas, un būtība tekstam ir "kas ir mainījušies, cilvēki vai es?", bet paldies par viedokli.

vnk Solvita. Atkarīgs no Tava samaitātības līmeņa. :D Bet nu, vispār no šortiem striķis. :)

....skatos...nesaprotu...kas tur izlīdis no bruncīšiem....

Slikti jau nav, bet svešiem nepazīstamiem cilvēkiem ir grūtāk izprast otru ieejot metaforās. Ar labiem draugiem ir savādāk. Labs draugs var pateikt: "Oj, ZB viss" un tev ir skaidrs, ka viņam atkal ir depresija par zaudētu mīlu, darbu un mīļoto jūrascūciņu, Bet ja tā pasaki piemēram Tu, tad rodas pretjautājumi, kas īsti Tev ZB ir? Tur tas neskumums ar metaforām un svešiem cilvēkiem... :)