Es pati esmu klīdusi pa plašo pasauli , ilgāk dzīvojusi Anglijā : iepazinusi tās vēsturi, tradīcijas, vietas, cilvēkus ... Šī saikne nav pazudusi arī tagad - turp braucu regulāri , jo mīlu to mazo pilsētiņu , kur tiku dzīvojusi.
  Bet es lietas redzu un tveru dziļāk nekā tie, kuri turp brauc tikai naudas pelnīšanas dēļ. Viņi jūtas kā strupceļā - tur tādi labumi, Latvijā tādi sliktumi. Viņi ir apjukuši , jo visu redz virspusēji.

Tanu es neteiktuButu iespeja normali dzivot,cilveki neskrietu talesMes gribam dzivot tagad un tulit.

Nedomāju gan. Mana pieredze , un ne tikai , ļauj man tā runāt.

Pa dziļu parakies

Mēs bieži apjūkam skaistuma, labuma... priekšā, ko ieraugām citur, citās zemēs un valstīs, bet mums vajadzētu saprast, ka tas nav tur radies tāpat, no sevis, īpaši , ja runājam par cilvēku labklājību , cēlākām cilvēku attiecībām, u.t.t. Pamatā tam ir liels darbs ... tradīcijas...
  Viss ir daudz sarežģītāk nekā mēs domājam. Mums nevajadzētu noniecināt savu tautu, bet domāt ,kā varam visu negatīvo ( dzeršanu, skaušanu, augstprātību , nenovīdību ... ) mazināt, izskaust... Pasaule mums ir kļuvusi kā atvērta grāmata , kuru varam lasīt un mācīties, lai mūsu bērniem, mazbērniem... būtu gaišāki vārdi  par mums sakāmi.  

For$as dzejas rindas, man patiik! Viss iz dziives.  

es gan pamanu visu...
Boļševiku vārdā nerunāju....

Tādi jau mēs esam,tik reti pamanām tos,kas mums līdzās