Tikai nedēļu knosos pa Tēvu zemi,
Kurā mājo neziņa un naids.
Tik maz ir emociju brīži,
Ka izgaist pat no manis smaids.
Ik saruna par darbu,naudu,
Grauj attiecības ar lielu jaudu.
Un joki truli skan no mutēm,
Ka latvji stāv uz pāļu stutēm.
-Kam raudi Tu,ak daiļā Staburadze?
Vai vēlies izdzist meļu zemē?
Ar asariņu,sāpi sirdī,
Tu moki sevi ,citus tirdī.
Ir valsts,kur cilvēks zelta vērts,
Kaut pievedceļš ir sūdiem bērts.
Ar cieņu,smaidu,gribasspēku,
Var iegūt skaistu mīlestību!
Atslegas vārdi: dzeja dzīve0
Skaidrīte G. 11. sep 2012. 14:57Cilvēkam ir Dzimtene un Mītnes zeme , ja viņš dzīvo ārpus Dzimtenes.
Dzēsts profils
11. sep 2012. 14:30Tēvzeme tur, kur Tava mīlestība...---dzimteni- dzimto vietu, tāpat kā vecākus- neizvēlas.
Skaidrīte G. 11. sep 2012. 14:16Jā, arī Mātes zeme . Mēs tikai , šķiet, lielāku cieņu un pagodinājumu izsakām Tēvam , jo bez viņa klātesamības nekas nesanāktu.
Lai kā tas arī nebūtu - tā ir mūsu un mūsu senču zeme . Un tas ir tik brīnišķīgi - būt kaut kur un kaut kam piederīgam , vai ne tā ?
Dzēsts profils
11. sep 2012. 14:02...arī Māte ir no dzimtas....
Skaidrīte G. 11. sep 2012. 13:48Kāda atšķirība starp "" Tēvija "" un '"Dzimtene "" ? Abi uzsver pēctecību, izcelsmi , ciešāko saistību - tēvs, dzimta.
Dzēsts profils
11. sep 2012. 13:23Tā ko apdziedi sēri ir- dzimtene...ne tēvija, ko garā mīli un slavē
Ineta L. 11. sep 2012. 13:02atziņas gan bēdīgas.. grūti saskatīt to balto daudziem aiz ikdienas rūpēm, parādiem, čīkstošiem bērniem... līdz paši kļūst par mūždien nīgriem čīkstuļiem, un daudziem pašiem nemanot tāda čīkstēšana jau par hobiju paliek.
Skaidrīte G. 11. sep 2012. 12:35Ja katrs latvietis gribētu ( spētu ?! )
Paskatīt sevi no malas,
Tad redzētu - līdzīgi mēs
Gan savā,
Gan svešā zemē :
Mums melns ir un paliek tikai melns,
Bet baltā jau nianses rodam ...
Ir vajadzīgs laiks,
Pacietība un griba,
Lai arī melnā redzētu balto.