savāda saule
cilvēki kuru vairs nav
klusums
un skaņas kas prātu mulsina
tumsa
un žilbinošs stars
putekļos pārtapis labības lauks
slīkšņa kur šalca reiz mežs
duļķainā peļķē pārvērties krasts
dzirnavās apstājies rats
smilšaino tuksnesi pārklājis sniegs
pingvīns pēc ledus kas kliedz
kā to lai saprot
vai pamosties mēģināt
pasaulē citā jau rīt
kurā nav saules
nav vēja
nav jūtu
un sajūtu
kas dzīvot liek neatskatoties...   (Sandija...)