Izrādās - mums ir divas dzīves!
Ko gan par to es zināju!
Kad centos iziet no nebrīves,
Kā aklais uz priekšu es gāju...

Un tad pēkšņi tā dzīve bij galā,
Ap piecdesmit tas tā bija -
Es sēdēju izmesta malā,
Un skumu, un cietu,...man asaras lija ...

Nekā vairs nebij` - ne sapņu, ne ilgu,
Tik tukšums kā tuksnesis manī,
Pilns kaltušu, pussausu smilgu
Mans dārzs pat pavasarī.

Nu, ko - es atzinu, - dzīvei ir beigas!
Un pēkšņi sajutu - vecais ir miris!
Un jaunais mans cilvēks bez īpašas steigas,
Ir otrajai dzīvei kā bērns nu dzimis!