Vakar vakarā, pie ezera. Nesteidzoties pastaigājos ap to, klusi vērojot apkārtnes ainavu no visām tās pusēm un protams, satiku paziņas, bezrūpīgo pīļu saimìti. Vēl nesen tie plunčājās būdami maziņi ķipariņi, bet nu jau paaugušies līdz pusaudžu vecumam. Pagaidām tie visi vēl, kā viens, vienādi pelēcīgi brūnā krāsā salejās līdzīgi ar niedrēm, līdz brīdim, kad pienāks viņu laiks un katrs jau sāks atšķirties ar savām krāsām, -puikas no meitenēm. Tālāk ar aprakstīšanu nesteigšos, lai viss rit savu gaitu un līdz rudenim vēl tālu...
Atslegas vārdi: daba9252
Elitá K. 16. jūl 2012. 20:23o! OLD! gudri pateici!!!!!
uz V. 16. jūl 2012. 20:19Cilvēks mēdz būt miermīlīgs, bet dabā viss turās uz ritmu, rāmums dabā viss tas iecienītākais ritms. Bet vienā mirklī, tas var pārvērsties par satraukuma un trokšņu pilnu kakafoniju, -dabā, pamatā viss turās uz instinktiem. Vienīgi cilvēks ar rūdītu sirdi ekstrēmā situācijā ir spēj saglabāt mieru un to pasargāt ...
vnk S. 16. jūl 2012. 20:18...par rītas rasu vairs ritos nesanāk staigāt....un ritos putni mani nemodina....kā senāk....dzīvniekus dzīvoklī neturu...jo domāju...ka tā ir brīvibas ierobežošana.....
Dzēsts profils
16. jūl 2012. 20:14Elit,tā tu tās vārnas nogalēsi ar E pilno sieru barodama. Laikam tīšām-vārnas nepatīk. Lapsa,redz,zem koka nestāvēja,kā jau gudrāka
Elitá K. 16. jūl 2012. 20:09Solvit! taa kaa parmetums skan manaa adresee..Man ti putni nav maajaas jaanjem.Es atbraucu pie ezera un pabaroju.Kad vinji kaut kur nosleepushies,es saucu,un vinji peld pie manis,viss. A vaarnaam es kilogramiem sieru izbaroju,domaaju-kur tik eedeliigas palikushas-pakjer gabalu un prom,tuuliit pat atpakalj un prasa veel.Peec kaada laika paraadiija man 8 varnuleenus,kuriem to sieru nesa...Es pat apraudaajos par taadu dziivnieku pateiciibu.
Dzēsts profils
16. jūl 2012. 19:54Dabā nav azarta,bet stihijas neizpaliek. Visbiežāk cilvēku nepareizas rīcības dēļ. Mēdz būt arī attīrošās,kā lietus gāzes,plūdi vai vētras. Un zini-pamēģini pastiept roku uz vistas cālēna pusi...kur te miermīlīgums? Daba ir visāda.
uz V. 16. jūl 2012. 19:47Nu protams Solvita. Un tev, kā ar dzīvo dabu sanāk saskarties? ...
uz V. 16. jūl 2012. 19:43Nezinu ... Dabā nav azarta, tā mīl rānumu, bet visas citas aktivitātes, ir dzīvības eksistences vairāk aiz nepieciešamības ... Es par dabu un tu par ko?
vnk S. 16. jūl 2012. 19:41,,,,mēs esam atbildīgi ......par tiem ko pieradinām...arī par tiem....ko barojam ar maiziti....
Dzēsts profils
16. jūl 2012. 19:33Tu domā,ka uz miermīlīgajiem liels prieks raudzīties? Garlaicīgi...daudz feināk,ja acīs deg azarta guns,ar to kaut uz ecēšām,un ja vēl ir skatītāji-ak,debess!
uz V. 16. jūl 2012. 19:28Ne vienmēr maizīte līdzēs, ja neatradīsies, priekš viņiem drošā attālumā. Bet, ar dzīvniekiem ir kā ar cilvēkiem, var būt nesavaldīgu un var gadīties miermīlīgi, -tā kā prieks raudzīdzīties ...
Elitá K. 16. jūl 2012. 19:22Shnjaaca gan pa retam......,bet neknaaba.....maiziiti tak devu!
uz V. 16. jūl 2012. 19:16Ar gulbjiem ir, kā ir... Ja līdzās mazuļi, nav paradzams, kā rīkosies tēviņš? Vai nemaz nebaidijies? ...
Elitá K. 16. jūl 2012. 19:07es ari pieradinaaju gulbjus...kad saucu,peldeeja pie manis ar visu mazulju baru-peleekiem pluskiishiem.... Vaarnas arii 2 as pieradinaaju..
uz V. 16. jūl 2012. 18:31Dzīvnieki un putni arvien tuvāk pie cilvēkiem pārceļās. Ligzdiņa pašā krastā uz maza pudura saliņas, starp niedrēm. Ilgi tās ļāva man sevi vērot un apjūsmot, līdz kāmēr nesāku liekas kustības izrādīt, stiepjoties pēc foto. Tās nevilcinoties, bet lēni rāmi attālinājās uz drošāku attālumu, kā tām šķita, sakot, -mazums ko vēl var sagaidīt? :)). Tik pat, kā cilvēks piesardzīgi, -dzīvnieki arī, nepaļaujās uz acīm, lai cik tev tās būtu labsirdīgas? ...