Pasaka lieliem bērniem , pirms gulētiešanas....
Un tā sen senos, varbūt ne tik senos laikos kādā , ekoloģiski diezgan tīrā dīķī dzīvoja Vardīte.
Nu Vardīte, kā jau vardei pieklājas izskatījās kā daudzas citas vardes, ne ar ko īpaši neizcēlās. Sēdēja uz savas lēpes lapas un laiski kurkšķinājās ar kaimiņienēm, kurkšķēja par šo un to un neko... Par kalorijām, ko satur odi, par dzīves jēgu purva vidū..... Dienu pēc dienas  nekas īpašs Vardītes dzīvē nenotika.  Un tad kāda vakarā, no tuvējā meldru cera atskanēja sveša, salda  balss:
- Ak, daiļās balss īpašniece, tu tik brrrrīnišķi kurrrrkškinies, ka es nevarrrrru vien beigt klausīties, tik aizgrrrābjoši....
Vardīte pārsteigumā aizmirsa par ikvakara sakurkšķināšanos. Neviens vēl nebija viņai teicis tik daudz cildinošu vārdu....
Un tā vairākus vakarus pēc kārtas, svešā saldā balss stāstīja, cik Varrrrrdītei irrr jauka balss un cik brrrrrīnišķi viņa prot kurkšķināt,  un vispārrrrr cik viņa brrrrrīnišķa...
Līdz vienu vakaru Vardīte kurrrkšķināja atspērusies, bet saldā balss bija kaut kur pagaisusi.... Tik no kaimiņu lēpēm atskanēja nelaipna , neapmierrrināta kurrrkšķēšana - Kurrrš te tagad tik nemelodiski un skaļi kurrrkšķ!!!??
Vardītei apskrējas dūša.... Nu kā var un drīkst viņas brrrīnišķo kurrrkstēšanu nosaukt par nejauku!!
Viņa apvainojās un nekad, nekad vairrrrrs nekurrrrkšķēja, vismaz līdz nākošās dienas vakarrrram....