.... kamēr bērns spēlējās, viņai bija laiks paklejot pa netu. Tiesa, ne pārāk ilgi, jo laiks iet un intereses mainās, un bijušais azarts  arī kaut kur jau pagaisis. Bet kādreiz....
Kad viņa dzīvoja Rīgā un bija precējusies, viņa bieži bija vadījusi laiku netā, jo darbā vienmēr atradās brīvs brīdis , lai pačalotu. Īpaši, ja dzīvē ierastajā nekas jautrs nenotika. Vienīgā dažādība - izšķiršanās no vīra un pārcelšanās uz laukiem. Vai viņa bija šeit laimīga? Gan jā, gan nē....
Cilvēks nevar neko daudz vairs par dzīvi sūroties, ja viņam ir darbs, jumts virs galvas un vesels bērns.
Tā nu viņa dzīvoja, vienkāršu rutīnas dzīvi, kurai krāsas piemeklēja tajos mirkļos, kad klejoja pa netu. Viņai bija nepieciešams spēcīgs emocionāls uzmundrinājums, viņa to apzinājās, bet kur tad to lai ņem? Viņa sapņoja par jaunu dzīvi, ar citu cilvēku, citā vietā un iespējams, laikā.
... pirksti izklaidīgi ierakstīja paroli viņas mīļotajā saitā... un tur - pilnīgi jauns apmeklētājs, ar nesaprotamu niku - Sapņu Zaglis..
Viņa viņam uzrakstīja : "Kāpēc Tu nozagi manu sapni?".... Viņš atbildēja, vieglā, asprātīgā,  gramatiski pareizā valodā. Vārds pa vārdam un viņi jau sarunājās.
Tajā pašā mirklī, caur uzrakstītajiem vārdiem, atstātajām ziņām aizņirbēja pirmā, īsto, cilvēcisko jūtu dzirkstele.
Un tad viņa saprata, tas ir VIŅŠ. Tieši tāds cilvēks, ar kuru viņa gribētu dzīvot kopā, un ar kuru kopā radītu bērnus.
Bet domāt par to ir viens, pavisam cits ir realitātes apziņa - viņš dzīvo citā pilsētā, ir 10 gadus par viņu vecāks un nav vientuļš....
Viņu virtuālais romāns ilga jau mēnesi, garajās sarunās viņi bija iepazinuši viens otru, cik nu neta iespējas to ļauj. Viņš uzdeva viņai savādus jautājumus - ne jau tādus - cik gara, cik sver, kādā krāsā acis...utt. Nē, viņš jautāja - Kāda krāsa Tev vislabāk piestāv? Kādas domas tev ir par kaķiem? Ko tu domā par ....? utt. Jautājumus uz kuriem nav iespējama vienvārdīga atbilde.
Un tad, viņi nolēma satikties realitātē...
Viņa bija uztraukusies, nepārliecināta par sevi, baidījās, ka nepatiks viņam, baidījās, ka viņš nepatiks viņai.... Satraukumā ļimstošiem ceļgaliem viņa tuvojās R. Blaumaņa piemineklim, kur bija viņu tikšanās vieta.
Jā , tur nu viņš stāvēja un skatījās uz viņu, kā viņa tuvojās. Viņas satraukums ar katru soli tuvāk viņam sāka noplakt..... "Ir!! Ir!!" Pulsēja galvā un sirdī... tieši tāds un ne savādāks, un it kā  gadiem jau pazīstams...
Pirmais pieskāriens, apskāviens... un sajūta, es esmu mājās.... Sapņu Zaglis bija atnesis sev līdzi sapni azotē.