Dusmas izšvirkst kā sērkociņš, naids aug lēnām un nemanāmi, līdz jau ir satvēris dvēseli nāvīgā satvērienā.

Dusmas- tā ir normāla atbildes reakcija uz nepatīkamu kairinājumu. Naids ir - varētu teikt, ka tādas ieilgušas un [pamatīgas  dusmas..
Kad var atbrīvoties no naida, neatriebjoties?Tad, kad izproti- kādēļ otrs cilvēks ir sastrādājis kaut ko tieši tā  - kā nu tur ir bijis. Tas nenozīmē, ka izprotot tos iemeslus- ir jāpieņem un jāakceptē notikušais, nebūt nē. Tāpat- ne vienmēr tur ir  jānorisinās lielai iekšējai drāmai, lai nonāktu pie kaut kadiem secinājumiem .Naids ir pamatīgs kairinājums un liela slodze paša nervu sistēmai, kura  agri vai vēlu prasīs- atpūtu.. Un šajā brīdī , cilvēks var izlemt- turpināt visu to izklaidi- nīšanu, ar visu , kas nu tur nāk klāt, vai- apjēgt , ka tas nav komfortabli pašam- un neturpināt.

Un kā tev, Aleksandr, tās lietas risinās? Nevar taču būt, ka visas dzīves laikā esi bijis tik SVĒTS un ne reizi par ienaidu pat iedomājies neesi...

nu nu Volkov, ja es visiem savien nelabvēļiem atriebtos... diez cik jauki nebūtu...

O.....,kā var beigt naidu turēt iekšā,kad esi ievainots līdz sirds dziļumiem.....???
Kad esi atspēlējies vaininiekam uz visiem 100%,tad tikai naids zūddddddd !!!
Tad tu paliec vesels un sirds tava paliek mierīga!!!
Bet to,ko raksta,ka cilvēks,kurš tura naidu - ir slims,tas ir pilnīgais murgojums,kārtējās izsaukuma zīmes !!!
Tikai tad cilvēks var justies brīvi un veselīgi,kad nelabvēlis ir saņēmis pēc pilnas programmas.

Naidam ir aklas,
Asinīm piešļāktas acis,
Naids savu dvēseli
Trūdekļos racis.

tu esi ta medmasa kura brauka uz atrajiem.ja nekludos

Dusmoties un nīst ir raksturīgi cilvēkam, agresija visiem dzīvajiem.  Apspiestas dusmas var pāraugt naidā. Ja esi dusmīgs, tad dusmojies, neglabā sevī naida dīgstus.

Dusmojos reti,un tad ja ir loti nopietnis iemeslis.Bet,ja es uzkadu turu naidu,tad man ir zel to civeku,un sevi.Un tads man ir tikai viens un nevaru sevi parvaret,un ta laikam bus visu manu muzu.

NĪST nav jēgas- saka saprāts, bet prats vienalga"CEPĀS"

Ir iekš sevis jāsaprot, ka nīst un naidu turēt nav jēgas.

Un ar kādiem iročiem cīnīties ar to naidu?

Dusmas dažkārt pāriet skumjās.

šis ir labais ..."...pieņemu tikai motivētās dusmas-kuram skaidrojums nav vajadzīgs" , bet tikai reti kad cilvēki spēj motivēt savas dusmas, pamatā tās ir emociju un jūtu uzplaiksnījums...

Dusmas nemaz nav slikti,jo tās ir mūsu"Es"aizsargreakcija,kad mēs jūtam,ka mūsu iekšējās robežas ir traucētas,kad mums rodas sajūta,ka mūsu teritorijā ir kāds ielauzies.Tās var būt arī "Nē"izpausme,kad pret mums izturas netaisnīgi .Naids var rasties pret kādu arī skaudības dēļ,vai no milzīgajām sāpē,ko cits nepamatoti kādam sagādājis.Norobežojos gan no vieniem,gan no otrajiem-pieņemu tikai motivētās dusmas-kuram skaidrojums nav vajadzīgs.

Nīst - tā jau ir slimība...
Dusmas... ir jāatceras viena nozīmiga lieta - tu vari dusmoties, bet tu neesi dusmas...