Nesen atmiņā uzausa kāds no slavenā karikatūrista Bidstrupa darbiem. Tie, kas ir redzējuši viņa darbus, atcerēsies darbu par kādu ģimenīti, kas dodas piknikā. Tik nelaimē tā, ka visas atbilsošās piknika vietas ir pieķēzījuši atpūtnieki, kas pabijuši pirms tam un aiz sevis neko nav savākuši. Protams šajā karikatūrā šī ģimenīta ir stipri sarūgntināta par esošo situāciju un ilgi meklē kaut vienu brīvu un tīru vietiņu sev. Beidzot tāda atrodas un ģimenīte mierīgi var nodoties dabas valdzinājumam un gastronomiskiem priekiem...Tik tavu nelaimi! Ejot prom visi atkritumi tiek atstāti zemē un kādreiz tik tīrā vietiņa paliek pieķēzīta...
Saistība ar reālo ikdienu ir šāda....Nesen biju izdomājis ar kādu paziņu doties paķert pirmos brekšus Lielupē. Piebraucam pie pirmās zivju vietas, mētājas Maximas maisiņi, kvasa pudeles un konservu bundžas, turklāt var redzēt, ka ir svaigas, nevis upes atnestas. Otrā vietā atradām veselu kolekciju ar Aldara alus pudelēm. Apstaigājam vēl divas vietas, līdz beidzot atradām vietu, kas nebija pieķēzīta. Tad nu ķērāmies pie copes. Viss process neko daudz neatšķīrās no parastas makšķerēšanas. Vakarā gaitā atpogājām pāris alēnus. Bet cik liels bija pārsteigums, kad mana biedra izdzertā alus bundža ielidoja krūmos pie upes krasta...Bet vēl lielāks izbrīns bija par to, ka attaisnojums aizmestajai bundžai ir tas, ka tāpat jau viss ir piemēslots un pāris bundžas neko neizmanīs...
Protams, var jau pārmest par to, ka varēju sakot šīs netīrās vietas, bet tad man nepietiktu pat ar visu bīvo dienu
Un kopš Bidstrupa karikatūras pagājis tik liels laiks, bet sabiedrība tā pa īstam nav mainījusies, lai arī mēs esam tik ļoti progresējuši...