Cilvēks piedzimst un nomitst 15x,visi grēki iet līdzi,tādēļ negrēko!...

Par nāvi domāt un vēl sapņot piedevām, -smieklīgāks anekdots nevar būt. Bet uzspēt ...,  kaut ko vēl sadarīt, -par to ir vērts padomāt, ko īsti...?! :)

Smagi pabūt šajā stāvoklī, paspēju to izjust, bet pabūt viņpussliekšņa un saprast, ka tā ir tikai sevis žēlošana, -no tā nav labuma nevienam. Bet neizsakāmi svētīgs mirklis, kad visbezcerīgākajā brīdī, kaut neviena nav bijis pat līdzās, -esmu atdzimis ar dubūlt spēku. Šī dievišķā sajūta nav aprakstāma, bet jūtu, kā viss mainās apkārt. Kā Rainis teicis; "Pastāves tas, kurš mainīsies." :))

Nu ... tas sākums drīz beigsies - un atkal būs ziema   ..

puiši -pavasaris ir visa sākums ,kapēc domāt par beigām ............

...gari spriedelējot, no nāves neattālināsimies, ...gluži otrādi, tā tikai saīsināsim laiku, līdz tikšanos ar to..., bet citādi, ir jādzīvo, un kad būs kādam lemts, tas tā pat notiksies, gribi to vai nē, bet...iespringt par to, ...nu nē..., ...paldies, ja sapratāt...

Lai neko nevēlētos ir jānonāk totālā depresijā - un tas nav nemz tik vienkārši ...

,,No visiem brīnumiem visbrīnišķīgākais ir tas,ka cilvēks bīstas,kaut gan redz .,ka mūsu neizbēgamais liktens -nāve,,tā esot teicis šekspīrs .........

br ...........es gan pēdējā laikā lasot daudzas prātulas ,kautkā visām nepiekrītu  

Nu , tas ir kaut kas tāds demokrātisks - neviens no viņas nevar atpirkties ....

Tolstojs to arī saka, ka nāve un dzīvība ir bez tās saucamās, -laika izjūtas. Laiku, kā tādu ir izdomājis cilvēks, bet par to laiku, kurš ir atvēlēts cilvēkmūžam, -ir kas japaveic... Ko laiks nav spējìgs izdzēst... Interesants paradoks, vai ne?

,,Vai dzīvība ,vai nāve -ģēnijam tas vienalga ,,tā rakstīja Tolstojs  

Jā, visam pamatā laiks, bet ne tas, ko mēs skaitam raugoties pulkstenī un skaitam gados, bet laiks, -attiecībā uz mūžību. "kā protam sevi iemūžināt?"

Nekas mums īsti nepieder, vien paņemam lietošanā, uz laiku kāmēr dzīvojam šaij saulē, bet tomēr uzliekam savu zīmogu vai iedodam vārdu, lai kautkādā mērā atdalītu no citiem, -tur jau ir tā cilvēka pamatinstingts, jo vairāk zem sevis pakārto, jo varenāks jūties un tā var līdz bezgalībai sagrābties, lai apmierinātu savu kāri. Viens jūtās bagāts visu lietojot, bet neapzīmogojot, bet otram tas ir mazvērtības kompleks, ja nav viņa vārda uz lietām, īpašumiem u.t.t..
Protams ir arī otra puse piederībai, -kā ģints vai raduraksti...

Tas Džoooo, ir sasodīti smuks Ja par tēmu...ja nav vairs ko vēlēties....tad ir laiks...

Par kādu nāvi iet runa? Varbūt meiģināt apzināties kas vispār ir nāve? Manuprāt tā ir visur, tā pat kā piedzimšana. Domas nāve, vakar domāji ka saule ir zaļa, šodien paskatījies - dzeltena. Tātad nāve dzīvo laikā, jāizprot kas ir laiks, un vai ir iespējams skatījums ārpus laika.
Otrs jautājums ... kāpēc mēs nāvi piedēvējam kaut kam, varbūt viņa ir pati par sevi. Ja Tu iestādīsi koku, sauksi to par savu, bet koks ne ar ko neatšķiras no pārējiem kokiem ... tātad tā ir tikai ilūzija ka tas ir Tavs koks.
Tas pats arī par nāvi.
Tas, no nedaudz citas operas, bez slaveniem apašrakstiem  

Mēs esam atbildīgi tikai paši savā priekšā. Ja gribi lidot-zini,kā ir rāpot.

No dažiem te nav vērts cerēt, ka mainīsies...

...kļūsti par vislielāko nezāli...latvāni - stāvi visām pāri, roze...

Nezāles aug, kā pēc lietus gita! Nav par ļaunu pārvērtēt savas vērtības. Varbūt citā dzīvè atmaksāsies?

Kada motivacija nodot fotofilminu ar tresas personas palidzibu,pie kam uzradot ka Vestniecibas darbinieku...