Ir jau arī tā, ka cilvēki attopas tikai tad, kad kāds nolasa gudras lekcijas par izprašanu...bet kur paša sirds?

Pieskāarieni ir sava veida valoda, piekrītu. Par to nozīmi aizdomājos arī, rakstīdama savu agrāko blogu par pieskārienu maģiju.

Ilgāku laiku dzīvojot kopā , tiešām iemācās otru sajust ..Var daudz pateikt ar attieksmi , pieskārieniem .Jo labāk sajūtam otru , jo mazāk vārdu vajag .

martini čopers 10:14
Arī tā gadās. Cilvēki mīļāk var sadzīvot, ja ir kādi kompromisi, pielāgošanās, nevis vienas puses diktāts.

Protams,runāt var,bet vari par savām vēlmēm runāt,cik vēlies,ja otrs nemaz neklausās...Tāpēc arī labāk nebūt kopā ar tadu,kurš nedzird vai nevēlas dzirdēt,jo tas norāda tikai to,ka savas domas šim cilvēkam vienmēr būs pirmajā vietā,un tevī viņš varbūt uz brīdi ieklausīsies vien tad,kad jau būs par vēlu kaut ko labot...

martini čopers 09:39
Piekrītu, ne vienmēr... bet nerunājot un neuzklausot, otrs var nenojaust par domām, vēlmēm.. vairumā neesam tik labi telepāti, tikai iedomājamies, ka visu par otru zinām, nojaušam.

Es arī domāju, ka ne vārdi ir galvenie , bet tuvums !

Ne jau vienmēr vajadzīga runāšana,dažreiz pietiek ar žestu,glāstu vai kaut kā patīkama izdarīšanu.Problēma nav komunicēšanā,bet otra cilvēka uztveršanā,ja nav tās saiknes,tad labāk vēlreiz pārdomāt vai ir vērts ar tādu cilvēku būt kopā...