Būt lepnam- nav nedz nosodāmi, nedz nožēlojami, nedz tas nozīmē , ka tas ko kādreiz izdarīji- tā ir bijusi kļūda.. Jo neviens jau nezin- kā viss būtu risinājies tad, ja abi būtu palikuši kopā.. vai nu tik nenozīmīga tā situācija patiesībā bija..
Piekāpšanās, glābējtilti/ takas/  ceļi un celiņi- tas ir tas, kas vajadzīgs cilvekam, kurš šaubās, kurš nav pārliecināts un stabils - pats sev..
kas nu nekad nav par vēlu- tā ir vēlme izprast otru un sevi- kāpēc pat senāka situācija bija tāda, kāda bija.. taču viss pārējais- tā ir lirika  bez jebkāda seguma. Esi viens - tātad pats izvēlējies  tādu ceļu- būt vienam, nevajadzīgs- tātad sāc spēlītes- ai, pažēlojiet mani nabaga nelaimīgo..  un saņemsi šādi uzmanību , līdzjūtību, viegli un ērti.

Jo ilgak te uz šis pasaules dzīvoju ,jo vairāk sastopu dažāda rakstu cilvēkus...
Likās ka grāmatās tā tikai ir, bet ne, tādiem raksturiem ,īpašībām ir cilvēki dzīvē,kopā ar mums...arī man ir savi ņiķi stiķi...bet emu iemantojusi dzives gudrību ,mācījusies no vecākiem cilvēkiem, un likusi aiz "auss"...atškirt lietas un saprast ...nebūt augstprātīgai bet diskutēt ,pat atzīt ,ka tas ir ta vai šitā...un iemacījos piedod,bet arī atteikties.....
Tas ir gribas spēks....cik tev ir  iekšā....

Lepnums čukstēja viņiem ausīs tik patīkamu glaimus,ka viņi laikam jutās pilnīgi laimīgi-tikai uz īsu mirkli,tāpēc arī palika vieni un nevajadzīgi,par ko nožēlot bija par vēlu.

Lepnība un ietiepība ir dikti slikti padomdevēji!

nevis lepnums, bet stulbums.

Ja tu to otru mīli,ir jādara tā,kā viņam labāk. Viņš izdarīja izvēli.

Ja nu tā būtu...Ilon

Vai nu viņam vienam tā...

Neviens Tev nesakošļās un mutē neieliks...Tava dzīve un Tev to lemt Bet...varbūt ir vērts, lekt upē un peldēt uz otru krastu  ....ne iet, pār tiltu ,ar augstu paceltu galvu ....

Ir lepnums un lepnība .... vai šajā gadījumā, pie vainas nebūs tā otrā.

Cik saprotu, Mairis te runā par lepnumu, ko pēc daudziem gadiem nožēlo, kad divi cilvēki savā lepnībā ir pazaudējuši viens otru. Pavisam. Un nevar vai neprot, vai negrib to labot. Bet patiesībā grib, jo jūtas nožēlojami. Jo vieni, bet taču lepni... Kā būt? Šis blogs man lika par šo to aizdomāties tomēr.

Lepnums ir dažāds un katram  sev saprotams, par to var ilgi un gari diskusēt   

Meita paaugusies-neviens pagalma vinai neko neiebazis,un neviens liftu jau neblokes,lai par visu to papriecatos...

Tas ir intresanti.Nejau tikai lepnums ir vainigs,bet nespeja piekapties.Strida abas poses i vainigas.Ja tu juti ka tava taisniba,piebremze,apstajies,uzgaidi,neturpini.Kad otra pusite ir izsteikusi vissu,tad jus varesiet atrast kopigo valodu.Un viens otru sadzirdesiet.Bet jus stavat un turpinat blaut viens otram virsu.Tas nozime,ka ne tu,ne vina nekad nebusiet kopa.Jums ir izveidojusies plaisa jau sen.

Viss man bija saprotams līdz vārdam "lepni". Par ko lepni? Lepni par to, ka vieni? Vai lepni par to, ka vieglāk pārkāpt pāri otram nevis savam ES? Ja apzinies, ka kļūda, kāpēc nelabo? Lepnība neļauj? Par vēlu? Var taču nebļaut, bet aprunāties, var taču jaunu tiltu pāri upei uzcelt...Nekas nekad nav par vēlu, kamēr cilvēks dzīvo.

Vecmaminas apgadaja ar piradziniem.

Gajam viena ritma ar Marksu un Engelsu!

Jau kops 1905 gada piedalijusies visas revolucijas!

Un Latviesi ir tik drosmigi!

Idiāli  raksturoji,kas ir lepnums,bet viena iespēja tomēr pastāv  un tā iespēja ir PIEDOŠANA .Grūti bet būtu pareizi.