Es jaušu ziedoņblāzmas sevī spīdam,
Kāds sauciens aizlāsmojas tālās augstienēs.
Vairs nemanu , ka zemi kājas mīda,
It kā tā izgaistu un arī debess zustu,
Lai nemirstīgās ilgās satiekamies mēs.
Kad visums deg kā jaunu rožu sārts,
No liesmām viļņojas un izaug mīļās vārds:-
- Adelaīde !
/Mirdza Ķempe /
1977
Atslegas vārdi: mīlestība34035
Dzēsts profils
12. apr 2012. 15:55Dzīvē ir daudz skaista-ziedi
un krītošas sniegs,lecoša saule,
Tomēr visskaistākais ir cilvēks,
Cilvēka sirds,kas pati staro,
Bet gaismu un siltumu citiem dod.
Jānis E. 12. apr 2012. 07:53Pat ļoti skaisti.
Šis ir cits Bēthovens, kādu biju pieradis dzirdēt.
Paldies!
Vineta K. 11. apr 2012. 23:57Bez komentariem,muzika pate runa.