..Tu tomēr dziedi, salīkusi priede,
Jo krastā diža šalko tava cilts,
Bet apkārt jomai skopa kāpu smilts,
Kur vēju dēli aizvelk vētras sliedes.
Šeit jūra mūžam nemierīga vird.
Ar aukām jācīnās līdz pašai nāvei.
Bet ziemā tu pret ledus vīriem stāvi.....
Kaut arī nezinu, kā pukst tev, kokam , sirds,-
Bet nevar būt , ka tāda sirds ir sīka.
/Harijs Dimants /
1960
daina S. 4. apr 2012. 12:00skaisti
Dzēsts profils
4. apr 2012. 11:40Burvīgi...
Kurzemniece E. 2. apr 2012. 23:20Palaikam dziedu ar vēja sacerētiem vārdiem.
Ineta L. 2. apr 2012. 21:17Jā, viela pārdomām, tādas spēcīgas rindas.
Vineta K. 2. apr 2012. 20:46
tamara m. 2. apr 2012. 20:11Ne sidraba zaru ir lauzusi roka.Ne sidraba ziedu ir plūkusi sirds.Bet tikai ar skatienu staltajam kokam es pieskāries esmu.Un acis vēl mirdz.