Vasaras novakare, krēsla jau nolaidusies pār zemi, gaisā virmo jāņrožu saldā smarža un ievājā lakstīgala balsi iemēģina. Istabas logs ir plaši atvērts un vieglā pūsma viegli viļņo aizkara tīmekli... Novakara skaņās un smaržās viegli ieskanās arī klavieru akordi...viegli, juteklīgi, maigi....
Sievietes slaidie pirksti pieskaras klavieru taustiņiem kā tauriņa spārni. Tā, kā  pieskarās mīļotā augumam visintīmākajā brīdī. Krēsla sabiezēja, tumsa viegliem soļiem ieslīdēja  istabā, tikai sievietes stāvs baltajā tērpā vīdēja telpas dziļumā pie klavierēm. Akordi savijās vieglā, drusku smeldzīgā melodijā, viņa nespēlēja pēc notīm, viņa spēlēja pēc sirds nošu lapas.
Gandrīz nedzirdami pavērās istabas durvis vīrietim ienākot, viņš mirkli stāvēja un ieklausījās melodijā , kas  vijās zem sievietes pirkstiem. Brīnišķas harmonijas mirklis - melodija savijās ar lakstīgalas balsi, ar tumsu un jāņrožu smaržu, gaiss bija tik  piesātināti juteklisks.
Sieviete sajuta vīrieti sev aiz muguras, pār plecu viegli  uzsmaidīja tam, un turpināja vīt melodijas vijuma sarežģītās arabeskas. Viņš noliecās, pacēla tās matus no kakla un viegli to noskūpstīja, skaņu vijums  tik uz mirkli aprāvās, bet tad turpinājās, nedaudz neapvaldīti un trauksmaini.  Mirkli klausījies, viņš  klusēdams aizdedza sveces abpus nošu turētājam, to siltā, nedaudz tramīgā gaisma, viegli  atstūma tumsu istabas kaktos, un maigi  izgaismoja sievietes balto  stāvu pie klavierēm. Vīrieša rokas viegli pieskārās viņas pleciem, jutekliski  pārslīdēja tām  līdz  plaukstu locītavām un atpakaļ, mirkli vēlāk roku ceļu atkārtoja lūpas.... Melodijas vijums laiku pa laikam samezglojās, atsākās un beidzot izgaisa... tumsā, sveču gaismā, lakstīgalas balsī, jāņrožu smaržā, nopūtās... .....rītausmā.