Biju lidostā, gaidīju savu reisu,bija kāds laiciņs jāpagaida vēl.  Avīzes izlasītas, kafija izdzerta... Sāku vērot cilvēkus.
Lietišķa paskata cilvēks  sēž kafejnīca pie loga un mežonīga tempā klabina datora taustiņus un vienlaicīgi runā pa telefonu. Nez, vai viņš kādreiz arī atpūšās? Pašā kafejnīcas stūrītī sēž sieviete un rezignēti skatās nekurienē, kafijas tase stāv neizdzerta...... " Skumjas acis Tev šovakar...." skatoties uz viņu domās ieskanās.
Ar lielu troksni un dipoņu garām aiziet austrumnieciska paskata saimīte, bērni vismaz četri, rausta mammu aiz melnās kleitas, un katrs kaut ko grib, bet sieviete tik smaida un ietur uzņemto kursu. Aiziet pārītis, kuri domās jau ir aizlidojuši, tik to  miesas vēl gaida  uz reisu. Dispečers izmisīgi aicina uz iekāpšanu kādu tranzītnieku,  sauc vairākas reizes, pazudis ar galiem, laikam. Kad dzirdu šos aicinājumus, vienmēr padomāju? Ko gan tādu var darīt, ka nokavē tranzīta reisu? Ja jau esi atlidojis uz pārsēšanās punktu, tad pārsēdies, nevis pazūdi.
Cilvēku straume plūst uz priekšu un atpakaļ, vairāk  gan uz priekšu, jo atpakaļceļa nav, ir tikai ceļš uz lidmašīnām. Ir tikai turpceļš.
Čalodamas aiziet divas Airbaltic stjuartes, abas jau esmu kādreiz redzējusi, mirkli iedomāju, ka viņas lidos ar manu reisu... tā arī bija, kad iekāpu lidmašīnā es viņas abas atpazinu. Lidmašīna iekāpa arī sieviete ar rezignēto skatu..... Jāsaka, ka galapunktā viņu sagaidīja kāds kungs ar ziediem.
Lidostās cilvēki satiekās un šķirās, raud, smejas un skūpstās un iznīcinoši klusē.... Kaut kā šķiet, ka lidostās visas emocijas ir par toni vai pustoni spilgtākas, skaļākas, nozīmīgākas.