Reiz dzīvoja Kaķis un Kaķe. Skaists ruds runcis un pūkaina raiba kaķene. Dzīvoja viņi labās mājās un nekas viņiem netrūka. Skaisti.
Un kā jau dzīvē gadās, savs laiks ir arī "Dabas saucienam". Runcis caurām dienām brauca uz Raunu 'Mrrrrauuun!", bet Kaķenei šīs mīlas dziesmas sirdi nekustināja, viņa tik deva un deva tam visādus kurvīšus, līdz Runcis dabs balss nomocīts, uzņēma kursu uz kaimiņu mājām, kur četras diennaktis cīnījās par kaimiņu minces labvēlību ar vēl četriem runčiem. Un kāda likteņa ironija! Tikko Runcis uz kaimiņiem, tā arī Kaķei atskanēja dabas aicinājums. Ak, kādas ciešanas....."Vīrrrrieti grrribu!!!" skanēja kaķes vaimanas, bet atraidītais Runcis vēl kaimiņos un nedzird, Kaķes saucienu.
Nocīnījies, dabas balsi pieklusinājis, mājā pārradās Runcis - saplēstām ausīm, asinīm piekaltušu kažoku, novājējis.... Domājat, ka Kaķe uzsāka savu mīlas aicinājuma dziesmu? Nē, viņa demonstratīvi izplēsās ārā no mājas, atstājot Runci ēdot.... Pēc dažām stundām viņa atgriezās mājā un,sāka apkopt Runča saplosītās ausis, iztīrīja kažoku, no sakaltušajām asinīm, un mierīgi apgūlās blakus, kamēr cīņu un aukstuma nogurdinātais Runcis gulēja... Bet vakarā, vakarā viņi aizgāja pa Pilnmēness taku, astes kopā savijuši...
Es tā padomāju, ka cilvēku savstarpējās attiecības neko daudz neatšķirās no kaķu savstarpējām attiecībām. Tikai, mēs, kā jau cilvēki, instinktus apspiežam, aizsedzam ar visādiem aizsegiem, aiz priekšstatiem, aiz stereotipiem... Kaķiem vienkāršāk....
Atslegas vārdi: dzīve38631, attiecības38723, attieksme3443, saskarsme.17
Vasilijs P. 12. feb 2012. 18:46Labak ar kodiem.
Ledija J. 11. feb 2012. 20:41Man patika ,jauks stasts visada zina cil;vekiem sadas sajutas daudziem ir tik svesas,ka milestiba ,rupes un sapratne,diemzel dzinieki to labak par mums pieprot
Raitis M. 11. feb 2012. 18:34Minkai pareizs funktieris
Anna N. 11. feb 2012. 18:07Jā, dzīvnieki izjūt lielu greizsirdību un neauklējas ar šīm jūtām.
max m. 11. feb 2012. 18:00Greizsirdiiba sastopama pat pie dziivniekiem
Anna N. 11. feb 2012. 17:46Nu nezinu, vai dusmu izšņākt, bet ārā viņa izplēsās tūlīt pēc tam, kad runcis ienāca iekšā.
max m. 11. feb 2012. 17:36Jà,kakei tak arii sirsninu aizkéra,bet izskréja izshnàkt dusmas àrà..
Anna N. 11. feb 2012. 17:13Patiesība jau stāsts ir par maniem kaķiem Es viņus bieži vēroju, un šis gabaliņs no viņu dzīves, man šķita, ka tas ir ļoti interesants.
max m. 11. feb 2012. 17:05"Skàrleta Hàra",dr klûda
max m. 11. feb 2012. 17:05(Personiigi Skàleta Hàra)
Man arii loti patiik tava nostàdne,kad Tu kà Lauva aizstàvi draudzeni..,te pat viirieshiem ko pamàciities..
max m. 11. feb 2012. 17:01Kakene nava sabiedriibas "samaitàta",tai ir daudz gudràki,Dabas instinkti..
Lika mierà,lai runcis paéd,tad apmazgàja brûces,un vakarà,pa méness taku
Skārleta H. 11. feb 2012. 16:56Lauri , uztaisi savu blogu un tur mētā šīs pērles.
Max - max man patīk Tava nostāja
Vineta K. 11. feb 2012. 16:51Lai,ka tur nebutu.Es nesu kakene,un sanu solus nepiedotu.
Anna N. 11. feb 2012. 16:45Lauri E. Kur Tu te kādu perversiju redzi? Stāstā par kaķiem?
Andris K. 11. feb 2012. 15:51Skārletai taisnība...Lauris apsit visu apetīti...
max m. 11. feb 2012. 15:13Kake paràdiija tàdu "pràta taktu",ko cilvékiem bûtu jàpamàcàs:)
Lauris E. 11. feb 2012. 14:12Skārleta, ja Tavi instinkti pret kādu nemodīsies, tad tikpat normālam savā apziņā arī viņi nemodīsies.
Socializē caur verbālo aparātu tikai vārguļus, bet STIPRO INSTINKTU īpašnieki paši dzīvo savu dzīvi un bez perversijām.
Skārleta H. 11. feb 2012. 13:24Cilvēki nekomentē šeit, laikam tikai tāpēc, ka te jau Lauris savus domu graudus piebārstījis. No , kura mākoņa rāvi, ka šis blogs ir Tavu vienvirziena ideju apstiprinājums? Cilvēks jau arī ir dzīvnieks, bet tiktāl socializējies, ka ir attālinājies no instinktiem, aiziet no tiem ir neiespējami Un kaķiem tiešām, viss ir vienkāršāk.
Lauris E. 11. feb 2012. 12:38Arī tad necieš vīrieti, ja viņš dēļ ,, kaķenēm ,, nereibst un skatās un kaimiņiem.
Ineta L. 11. feb 2012. 12:25Gadās arī tā, īpaši jaunībā, kad savs Ego ir tas svarīgakais. Un attopamies, ka varam zaudēt sev mīlamu un visādi citādi tīkamu cilvēku dažkārt,... kad ir jau zudis...