Kad vakars kluss gar namiem klīst
Un logi mirdzot vaļā veras,
Man visas rētas sirdī dzīst.
Sirds savas laimes neatdzeras
Un  aizmirst tos , kas viņu nīst.

Es viens un kluss tad eju tur,
Kur spulgo dārzs un ļaužu mēles
Ar lapu čalām kopā bur
Man tik daudz liegu skaņu spēles,
Kā vienā sapnī mani tur.

Es eju viens un nepazīts
Starp citam sejām  nepazītām
Pa  tumsu glāstošo kā zīds,
Pa takām sen no manis mītām,
Kopš aust aiz kokiem bālais rīts.

/Aleksandrs Čaks /