Šodien spogulī es satiku pati sevi -
tādu pašu kā dzīvē
un tomēr citu.
Vairs neredzu matus,
neredzu uzacu lokus, tikai acis
un lūpu kaktiņos apslēptas
mokas.
- Kas tev sāp ?-
es vaicāju sev un tad redzu,
tā sega,ko dvēselei
priekšā
vienmēr un visur mēs
sedzam,
irst un brūk
un dvēsele paliek kaila.
Viņai nav bail,
viņai tikai
sāp -
ka katrā dienā,
katrā vārdā,
aiz līdzīgas segas slēpies,
kāds to krāpj.
/Mirdza Strautiņa /
jautrite b. 29. jan 2012. 14:14nu varbūt izej pastaigāties-nāksi atpakaļ redzēsi sārtus vaigus tai spogulī-bet varbūt spoguli vajag izmest-ko rāda nepareizi
Vineta K. 29. jan 2012. 02:33Ka,ari nebutu,ar paceltu galvu,un priecigu pratu.Vijoles pavadita,turpini iesakto.
Kurzemniece E. 29. jan 2012. 02:08Lai raud vijole,Tev lai srds līksmo.
IEVA I. 29. jan 2012. 00:34
IEVA I. 29. jan 2012. 00:22