Sapnis netverami slīd prom, nomoda mirklis neatvairāmi tuvojas. Es negribu, negribu pamosties...negribu!  Paveru acis, vēl ir tumšs, es nezinu cik ir pulkstenis, no dzīvojamās istabas puses skan nomācoši ritmisks: "Tik - tak..." tas skan visur - telpā, manā galvā, tas neskan reizē ar sirdspukstiem, un mana mīļotā rāmajiem, pārlieku rāmajiem, elpas vilcieniem.
Manī sakustās nemiers, es zinu, ka kaut kas ir noticis. Tikai nezinu, vai es gribu zināt, kas tieši noticis. "Tik - tak... Tik - tak". Man liekas, ka jau domāju pulksteņa uzspiestajā ritmā, pieceļos gultā sēdus, pulkstenis tikšķ, mans mīļais elpo. Viņš elpo pārlieku mierīgi.
Man iekņudas pakrūtē, es pēkšņi zinu, kas ir noticis, klusītiņām pieceļos, ietinos halātā un eju...uz virtuvi.
Ar aizturētu elpu atveru ledusskapja durvis un... JĀ!! Viņš to ir izdarījis! Viņš ir apēdis pēdējo šokolādes kūkas gabaliņu, no kura ES! vakar atteicos, rakstura audzināšanas vārdā... Ak, nu KĀ!? viņš  to varēja?! Kā viņš tagad var tik mierīgi gulēt, un tik pārlieku mierīgi elpot... ?      Un es...un man.....?