Kārtējais mazais ģimenes tracītis...
Nav svarīgi kādu iemeslu dēļ. Sieviete kliedz uz vīrieti, īsti nezin par ko, bet kliedz, asaras un puņķi šķīst, meikaps notek....  Kāds trauslāks priekšmets saplīst... Viņa steigā met - somā, koferī, maisiņā  savas mantas, un paziņo pa vidu šņukstiem un apvainojumiem: "Es eju atpakaļ pie mammas!".
Vīrietis klusēdams uzklausa, jo tā jau ir vismaz "101" reize, kad viņa sieviete asarām šķīstot paziņo: "Es eju atpakaļ pie mammas!". Viņš klusē, jo zin, ka pēc dienas vai divām būs mīļā atpakaļ.... līdz nākošajam tracītim. Tā jau ir labi pazīstama  rutīna.
Blaukš!! Durvis ciet, mīļā prom, vīrietis paņem Tv pulti un aizmirstās. Jā, viņš neņem savu "Melno piezīmju grāmatiņu" un nepiezvana kādai Pelītei.... vēl nepiezvana.
Vai "Eju pie mammas atpakaļ!" politiku piekopj tikai sievietes? Nē! To piekopj arī vīrieši, īpaši tie, kas vēl nav īsti pārgriezuši nabassaiti ar mammīti. Pie mazākajām dzīves grūtībām viņi dodas pie mammas, vai pie mīļākās, kura ir kā mamma. Tad viņam sagribas ko tādu, ko var dabūt tikai no viņa sievietes, un viņš ir atpakaļ ģimenes klēpī... līdz nākošai reizei.
Šie "Promatnācēji "  un "Šurpaizgājēji"  patiesībā  lēni un pamatīgi indē saviem līdzcilvēkiem dzīvi, un sirgst ar diezgan smagu egoismu.
Viņus  vadošā pamatdoma  -  Es tagad tevi pametīšu un tu tagad nožēlosi to, ko izdarīji - neizdarīji, nav svarīgi ko. Tu vēl lūgsies, lai nāku atpakaļ! -  ir pārpilna egoisma un sakāpinātas pašvērtības.
Viņi ne vienu mirkli neiedomājas, ka atstātais - pamestais var atrast kādu aizvietotāju, kurš nesirgst ar šo kaiti, un "Promatnācējam" -  "Šurpaizgājējam" vairs nebūs, kur atgriezties.