Tu nezini, mana labā,
Ka šovakar es  runāju ar tevi.
Vārdi  plūda kā strautiņš
  pa manām klusajām lūpām,
  un tos dzirdēja
  viļņi, mēness, krastmalas akmeņi
  un zivis jūrā.
Veltīgi tu domā,
   ka es mūžīgi klusēju.
Es vienmēr runāju ar tevi,
Kad tevis nav klāt.
Un, ja es apnikšu tev,
Vai tu man varēsi atdot šos vārdus
   un izlasītas vēstules atdot?
             /jJ.Sirmbārdis/

               Vai Tu spēj  sadzirdēt klusumā  vārdus, kas domāti Tev  .....???