Un pirmo sniegpārsliņu
es glabāju tev –
pie pašas sirds.
Tā atlaidās agri no rīta,
kad tikko nācu no sapņiem,
vēl gaisma nebija svīdusi
un snauda zaros vēl klusums
un zaļganās zīlītes.
Es notvēru viņu plaukstā –
pirmo sniegpārsliņu,
vieglu, vieglu, bez svara
kā maigu spilvena dūnu
vai svētību baltu,
ko domās tev sūtu.
Piespiedi delnu pie krūtīm...
Un tagad –
pirmo sniegpārsliņu,
pie pašas sirds,
es glabāju tieši tev.
Kad tiksimies,
puteņos silti, silti.

Daiga Lapāne