Novembris atvadās to sajūt ik dvēsele,
Adventes vainagā pirmo svecīti aizdedzi,
Latvijā tumšāko laiku Gaismā iesvētām -
Sirds visu sajūt un redz maigu un nedrošu,
Tā saredz kā prieku tai nest, zeltainā mirdzumā -
Lai ar mīļumu spētu šai pasaulē uzziedēt!
Sēž eņģelis manā plaukstā
Un glāsta pūkainos spārnus,
Bet sirdī manā un tavā
Kāds raksta brīnumu vārdus.
Deg pirmā no liesmiņām četrām
Un krūtīs kvēl gaišums no tās.
Gan eņģelis manā plaukstā
Šo gaismiņu pasargās.
Vai zini tos buramos vārdus,
Kas svecītēs mīļumu dedz,
Kas pāri zemei un kokiem
Sniegpārslu plīvuru sedz?
Bet varbūt nav tādu vārdu,
Jo skaistākais sirsniņās mums-
Uzsmaidīt ikdienas stāstam-
Tas īstenais noslēpums!
Degsim svecītes vainagos,
Sargāsim eņģeļus plaukstās!
Būs mums buramie vārdi
Dienās baltās un aukstās..
Mīlestības ,cerību un pārdomu laiku no sirds Jums vēlot !