"Viņa roka sāka slīdēt ar vienu tuvāk viņas siltajam klēpim, tuvāk šā klēpja  visslēptākajai vietiņai... Viņa sajuta piebriestam  viņa fallusu un, saldi drebēdama, atvēra viņam savu klēpi pilnībā.... Viņš iegāja viņā ar lielu, drebošu maigumu. Viss viņas ķermenis akli piekļāvās drebošajam fallusam, kas pamazām sarāvās nevarīgs un maigs, izmetis viņā visu savu spēku... Un kāds savāds vēss smagums divām oliņām viņa kāju starpā...."  Tā D.H. Lorenss "Lēdijas Čaterlejas mīļākajā" apraksta Konstances un mežsarga saplūšanu.
Un tagad  - tas pats, tikai mūsdienu latviešu subkultūras valodā:
Džeks sāka līst arvien tuvāk zaķa slapjajai vāverītei. Zaķis sajuta, ka metamais saceļas un pilnā  atrubonā atdevās.Šis šai iesprauda easy Zaķis uzvilcies ,piekoļījās ficukam kas nometis koku, atkal palika mīksts. Bet kas par  cool  pautiem!!!
Domāju, ka daļai Amigos publikas, tieši šis tulkojums ir sirdij un saprātam tuvāks, bet ceru, ka lielākai daļai tomēr tuvāka ir literāra valoda.