es viņu vadāju uz velosipēda bagāžnieka. abas kājas, slaidas, uz vienu pusi. grūti bija izņemt kreiso kurvīti, bet tikām galā. smaida, kā mana bērnība, pieskarties baidos – citāda taču. Staigājām, baigo ozolu redzējām…stāv blakus, tā gribas bučoties, bet bail, iedos pa ģīmi. saku: drīkst es Tevi pabučošu? vairāk neko teikt nevajadzēja Tā man meita piedzima.