Tāda aizejoša
noskaņa pošas –
dvēselē...,
sapnī vilks
karājās baltā dzijā,
jo noslīcis bija...,
toties kazas dzīvas –
kas laivu krastā vilks...,
tu saki ,ka nē,
tavas rokas nav brīvas,
un atnākot jau aizej,
bez atvadām lielām mazām,
it kā pakaļ maizei,
it kā ,lai iedotu kazām...,
tāda aizejoša
noskaņa pošas-
dvēsele pilna drazām,
tu aizej, es palieku-
ar kazām.

   / talajs Sakura/