Un atkal dzērves

Uz saviem spārniem

Vienu manu vasaru

Zilajās tālēs nes.

Esmu iegājusi jau

Drēgnajā rudens ceļā -

Nu bez siltās saules,

Bez ziedu pļavām es.

Vien krāsainas lapas,

Savā pēdējā dejā,

Pār mani krīt

Un mierinot čukst –

Vēl jau kādus ziedus,

Redzēsi rīt, aizparīt...

Un saule būs vienmēr,

Tā nekad nezudīs.

Bet, Laika vecītis

Pieskaroties smej –

Katram gadalaikam

Kāds brīnums tiek dots,

Ļauj sirdij to saskatīt,

Ar prieku ej!

(Brigita Debeļska)