Vējš kastaņbērnu norāvis...

Guļ zālē - aci pavēris.

Tam kaķis garām tipina,

Sīks pieneņziediņš sveicina.

Bērns nobijies un apjucis

Un nesaprot kur nokļuvis.

Tik daudz te jaunu brīnumu -

Te Koki, kas prot paši iet,

Pie degungala saule zied,

Kāds daudzkājītis tīklu sien,

Zars locīdamies zemē lien...

Guļ savā ligzdā kastanīt’s

Un lūdz, lai tiktu pamanīts.

Kā bērns, tas vēlas drošību,

Daudz siltumu un mīļumu.

(Brigita Debeļska)