Iesāku rakstīt atbildi uz Gitas jautājumu,bet izplūdu,tādēļ ievietoju to blogā.

Mēs vienmēr dabūjam to,ko vēlamies.Ja sevī piepildām mīlestības jēdzienu tikai ar skaistu sievieti,mēs tādā arī iemīlamies,ja tikai ar seksu,tad dabūjam kaislīgu,ja skaistu un seksīgu,tad iemīlamies sexbumbā ,ja gudru,tad...utt.,bet pārējās šo otro pusīšu īpašības nav mūsu mīlestības uzstādījumā un mēs drīz vien jūtamies vīlušies,jo nespējam sevi ar to otro piepildīt pilnībā. Mēs sakām,ka tā bija aizraušanās,bet faktiski tā bija daļa no mīlestības .Lai izveidotu savu mīlestības " pieprasījumu",mums pirmkārt ir jāiepazīst sevi un jāsaprot,ko mēs varam dot tam otram un,ko vēlamies saņemt pretim. Ja partneris nespēj piepildīt kādu no mūsu mīlestības uzstādījumiem,mēs to neapzināti  cenšamies saņemt ārpus divpusējām attiecībām,jo cilvēks nevar dzīvot nepiepildot sevi. Tieši sevis iepazīšana un savu vēlmju konkretizēšana ir jo pilnīgāka,jo lielāka ir cilvēka dzīves pieredze. Mēs taču redzam,kā gados krietni vecākos vīriešos iemīlas un ir laimīgas gados jaunas sievietes. Šādi mīlestības " pieprasījumi" ir ļoti vispusīgi,konkrēti,saprotami un ar ļoti spēcīgu rezonansi energoinformatīvajā laukā,tādēļ pastāv lielāka varbūtība pakļauties šai iedarbībai.
Īstā mīlestība parasti atnāk otrajā mūža pusē,kad cilvēks ir iepazinis sevi un zina,ko var dot otrajam un ,ko vēlas saņemt pretim .Aizraušanās rodas no pārmērīgi hiperbolizētas ,kādas mīlestības komponentes izvirzīšanas par galveno ,dominējošo kādā laika sprīdī. Mainās prioritātes un ...nākas meklēt jaunu mīlestību,kas apmierina atkal no jauna uzradušos pieprasījumu,kuru,izrādās, partneris nav spējīgs sniegt. Ja bieži aizraujamies,tad ,acīm redzot,pietiekami nepazīstam sevi,mainām savas prioritātes un arvien jūtamies nepiepildīti un nesaprasti, bet kā lai mūs saprot tas otrs,ja paši nesaprotam sevi un savā mīlestības “ pieprasījumā” sūtam nepilnīgus fragmentus.
Ko pieprasām ,to arī saņemam.