Ezerā spāres lidinās -

Visas tik pierastas...

Bet atlido vēl divas,

Zilos tērpos tērptas,

Un atdzīvojas viss –

Gan ezera krastmala,

Gan mana sirds...

Un gribas ilgāk

Šo košumu aplūkot,

Gribas krāsainos

Spārnus apjūsmot...

Pēkšņi domāju –

Ir dzirdēts sakām,

Ka cilvēka ārienei

Neesot nozīmes...

Bet varbūt tomēr -

Vispirms krāsainību

Mēs pamanām

Un tikai tad –

Dvēseles skaistumu

Saskatām?

(Brigita Debeļska)