Izlasot plašo Visvalža Lāča publikāciju («LL» 25/28) «Sašķeltiem Daugavas Vanagiem nav nākotnes», ar pušu pāršķeltu DV emblēmu vidū, rodas dīvaina, pat drūma sajūta. Kā gan tas varēja notikt, ka tik cerīga latviska organizācija kļuvusi par apsmieklu citiem, jo īpaši mūsu nelabvēļiem un naidniekiem?!
       Rodas iespaids, ka tur valda liels juceklis un nekārtības, nerunājot jau par elementāru disciplīnu. Kas tie par vanagiem, kas atgādina komisku, divu zvirbuļu plūkšanos uz gružu kaudzes, kad katrs no tiem sit sev krūtīs un nešpetni čērkst, ka tikai viņš ir tas īstais... Protams, kāda var būt nākotne organizācijai, tajā katrs domā par sevi, savu īpašumu, naudu, posteni, titulu, šauri savtīgiem, egoistiskiem mērķīšiem, nevis par galveno, kura dēļ tā izveidota, proti, par savas dzimtenes, savas tautas labklājību, par patiesas brīvības un neatkarības atgūšanu.
       Lai domātu par nākotni, jāatskatās arī pagātnē, uz pieļautām kļūdām (kas pagātni pētī, nākotni svētī) un jāizdara attiecīgi secinājumi. Šķiet, ka DV nebūtu ko īpaši dižoties ar nopelniem tēvzemes un latviešu tautas labā, jo īpaši Trešās atmodas aizsākumā, kad tikko sāka raisīties brīvības pumpuri, kad nacionālpatriotiskie spēki gaidīja stingru, palīdzīgu roku okupācijas apstākļos. Daugavas Vanagi varēja kļūt par kodolu, konsolidējot nacionālpatriotiskus spēkus cīņā pret komunistisko nomenklatūru un to pakalpiņiem, izraut tiem no rokām vadības grožus. Diemžēl tā nenotika.
       Tagad redzam, pa kādiem maldu ceļiem esam vesti. To itin precīzi un patiesi apgaismojis M. Ziemiņš grāmatā «Trešā atmoda», ko visai plaši publicēja arī mūsu «LL» laikraksts.
       Atcerēties konsolidācijas, vienotības trūkuma postošo ļaunumu nebūs par ļaunu. Runa ir par triju Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas –vienprātības trūkumu un šķelšanos visgrūtākajos brīžos, kad jau virs galvas savilkās draudošie austrumu padebeši. Lai runā fakti: 1939. gada 26. septembrī Igaunijas ārlietu ministrs K. Selters atgriezās no Maskavas, kur bija parakstījis ultimatīvo līgumu par krievu militāro bāžu ierīkošanu Igaunijas valsts teritorijā, bet, caurbraucot Rīgai, neapstājas, neaprunājās ne ar savu kolēģi, Latvijas ārlietu ministru V. Munteru, ne Latvijas valdību par noslēgto «darījumu» ar Kremli... Tikpat «noslēpumaini» izrīkojās arī Latvijas ārlietu ministrs V. Munters, kurš, neapspriedies ar Lietuvas ārlietu kolēģi, jau 1939. gada 2. oktobrī ieradās Maskavā, neņemot līdzi nedz ekspertus, nedz konsultantus, tikai maz pieredzējušo diplomātu pulkvedi Kociņu. Cik svarīgas šīs sarunas bija Kremlim, redzams no tā, ka tās vadījis pats deržimorda Josifs Staļins un viņa rūdītie rokaspuiši Molotovs, Višinskis, Potjomkins un Zotovs. Tīri psiholoģiski mūsējie tiem nebija pretinieki, un tika parakstīts «līgums ar garantijām», jo krievi apsolīja neiejaukties mūsu valsts iekšējās lietās, bet tikai «uz laiku» izvietot savas karabāzes Latvijas teritorijā... Īstenībā Latvijā tika ielaists 30 000 sarkanarmiešu (lielāks skaits nekā Latvijas armijai) un izbūvētas PSRS kara bāzes Liepājā, Ventspilī un Pitragā.
       Par šo nacionālās katastrofas līguma parakstīšanu latviešu tautu informēja tikai pēc tam. Pēc Igaunijas un Latvijas līdzīgu «līgumu» parakstīja arī Lietuva, 1939. gada 10. oktobrī. Trīs Baltijas avis krievu vilks nokoda pa vienai... Drīz arī Somiju Kremlis «uzaicināja» parakstīt analoģisku «darījumu», bet somu tauta kategoriski atteicās ielaist savā zemē kaut vienu sarkanarmieti. Un tas krievu vilku darīja briesmīgi niknu, un viņš iebruka somu zemē, bet somu tauta un valdība bija vienotas un apņēmības pilnas cīnīties pret agresoru. Dabūjis pamatīgi pa zobiem, krievu vilks bija spiests ieraut asti kājstarpē, un izjust lielu bijību un cieņu pret somu tautu un Somijas valsts brīvību un neatkarību vēl šobaltdien. Lūk, cik liels spēks piemīt vienotībai!
       Pat katram sētniekam ir saprotama vienkārša dzīves patiesība, ka ar atsevišķiem bērza zariem nav slaucīšana, bet, kad tie ir sasaistīti ciešā kopībā, veidojas labs darbarīks, ar kuru var izmēzt lielu platību piegružotas teritorijas... Mums labi zināms, cik piegružota ir mūsu mīļā Latvija, kas gaida savus ļaudis, lai to reiz attīrītu no visa svešā un ļaunā, kas tajā ievazāts...
       «Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā!» Būsim vienoti!
       «Aita un vilks katrs citādi izprot vārdu «brīvība», te arī slēpjas cilvēku sabiedrībā valdošo domstarpību un pretrunu būtība.» (A. Linkolns)

Fēlikss Čeksters
avots: http://home.parks.lv/latvietis/02_janvaris/lapa3.htm