...pār seniem liepu vārdiem,
kas atspīd mākoņos,
pār ozoliņu jaunu, kas jaunu
lapu dos,

pār manu atnākšanu,
ko tavas plaukstas jūt,
pār tavu atnākšanu,
kam manā elpā būt,

pār nomodu, kas bija,
pār nomodu, kas būs,
krīt neredzama zvaigzne
un apdedzina mūs...

/Vitauts Ļūdēns/