Kam domāti Brāļu kapi?

Šodien, brīdi, kad krievu okupanta pēctecis atļaujas spriest un apgalvot, ka Brīvības cīņu dalībnieka apbedīšana Brāļu kapos nav iespējama, jāatgādina kādi normatīvie akti nosaka apbedīšanu tajos un princips - Viens likums - viena taisnība visiem!

Bet sāksim ar ieskatu cilvēka biogrāfijā, par kura apbedīšanu Brāļu kapos šobrīd tik ļoti ir "sacepušies" Kapu aģentūras direktors Gailītis,Prezidenta vēsturnieku Komisija un Rīgas Mērs?

Herberts Cukurs ir dzimis 1900. gada 17.maijā Liepājā, Zirgusalā darbnīcas īpašnieka Jāņa un Annas Cukuru ģimenē . Pabeidzis Liepājas četrgadīgo skolu 1919. gada 22.martā kā brīvprātīgais iestājās Latvijas armijā un iesaistās Brīvības cīņās 2.Ventspils kājnieku pulka, 2.Cēsu bataljona leģendārajā 7. tā saucamajā "Urrā" rotā, ložmetējnieku vada sastāvā nokļūstot Latgales frontē. Par cīņās parādīto drosmi un varonību, Cukuru 1920.gada 1.februārī paaugstina par seržantu. Beidzoties Atbrīvošanas karam , Cukurs iestājās Kara skolas virsnieku kursos, kurus beidzot ar 1. šķiru, saņem leitnanta dienesta pakāpi un pārceļās uz nesen izveidoto Aviācijas divizionu. 1921.gada 7.septembrī ieskaitīts Aviācijas skolas lidotāju kursā (1921.gada diviziona pavēle Nr.183 un 1922.gada pavēle Nr.24), un līdz 10. novembrim nolido nepieciešamo pārbaudes lidojumu stundu skaitu, un kļūst par lidotāju - novērotāju. 1923..gada 3.janvārī paaugstināts par virsleitnantu un nosūtīts uz 1.iznīcinātāju nodaļu. Lido uz vācu trofejlidmašinas Focker D VII.No 1925.gada 12.janvāra līdz 1927.gada 14.novembrim dzīvo Liepājā un dien Jūras aviācijā. Vēlāk, dienēdams Aviācijas pulkā Rīgā, dzīvo Baltās muižas ielā 18.dz.2 tā saucamajā Baltajā muižā Iļģuciemā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Latvijas apsardzības brīvības bronzas medaļu, Latvijas skautu Baltās Lilijas ordeni, kā arī Brazīlijas Santos - Djumond ordeni.

Cukurs ir bijis ne tikai labs lidotājs, bet arī talantīgs aviokonstruktors. Viņš pirmais Latvijā uzbūvēja zem-plāksni - lidmašīnu, kurai spārns atrodas zem fizelāžas C-1 "Auseklītis". Tās aerodinamiskās īpašības bija tik izcilas, ka ar vecu 10 zs motocikla motoru tā spēja sasniegt 80 km/h lielu ātrumu. 1928. gadā Herberts Cukurs ar to izlido zem Liepājas Karostas tilta. Ar savu nākamo lidmašīnu C-3, kura aprīkota ar vecu un norakstītu, Cukura rokām renovētu 80 zs. "Reno" motoru, pēc neveiksmīgā lidotāja Pūliņa mēģinājuma, Cukurs dotās pārlidojumā uz Kurzemes hercogistes bijušo koloniju - Gambiju. Sākotnēji šis lidojums gūst tikai skeptiķu piezīmes, un sākās gandrīz neievērots un ar uzmanību pilnīgi neapveltīts. "Pateicoties" Reno motora kaprīzēm, šī lidojuma laikā Cukurs trīs reizes piedzīvo ekstremālas piespiedu nosēšanās, ārkārtīgi nepateicīgā reljefā, tai skaitā arī kalnos, taču saglabā lidmašīnu un sevi praktiski neskartus. Šis lidojums gūst tik lielu tautas sajūsmu un ievērību, ka tas tiek pastiprināti atspoguļots Latvijas medijos. Spilves lidlaukā Cukuru sagaida ne tikai tūkstoši apsveicēju, bet arī valsts prezidents, kara ministrs un Trīs zvaigžņu ordenis. Cukuram tiek piešķirta kapteiņa dienesta pakāpe un uzdāvināta Bukaišu muiža.

Panākumu spārnots, Herberts Cukurs nolemj veikt aviācijas vēsturē vēl nebijušu pārlidojumu, Rīga - Tokija - Rīga. Lai to realizētu, viņš būvē jaunu lidaparātu C - 6. Šoreiz darbs veicās daudz raitāk, jo Cukuru atbalsta gan valsts, gan privātas organizācijas.1936.gada oktobrī sākās pirmais aviācijas vēsturē pārlidojums, kas garāks par zemeslodes apkārtmēru ar distanci 48 000 kilometru. Jāpiebilst, ka lidz pat šodienai neviens to nav izdarījis ar paštaisītu lidaparātu bez GPS un citām mūsdienu navigācijas sistēmām. Šīm ceļojumam seko līdzi visa pasaule. Reportāžas par to regulāri publicē ne tikai "Jaunākās ziņas", bet arī visas pasaules lielākie mediji. Katrā valstī, kur nolaižas "Trīs zvaigznes", Cukuru sagaida augstas vietējās amatpersonas. Ar šo lidojumu Latvijas vārds tiek ierakstīts aviācijas vēsturē zelta burtiem. Arī šī ceļojuma laikā Cukuru neatstāj piedzīvojumi un risks. Tā laikā angļu koloniālās administrācijas dēļ C-6 gandrīz iet bojā, un Cukurs pavada gandrīz divas nedēļas komā, jo, glābdams kādu iezemiešu metenīti, atdevis savu pēdējo hinīna devu...

Cukurs ir uzņemts pasaules Aviācijas līgā.Līdzās tādiem pilotiem, kā Santos- Djumont, Lindenbergs viņš tiek pieņemts šajā līgā kā sestais biedrs.

Cukurs ir bijis arī labs žurnālists, un par saviem ceļojumiem sarakstījis 3 grāmatas. "Mans lidojums uz Gambiju", "Mans lidojums uz Japānu" (publicēts tikai "Jaunākajās Ziņās un "Starp debesīm un zemi". Interesanti, ka pirmās divas ir pierakstījis Jūlijs Lācis, kurš tolaik strādāja JZ.

Cukura aviokonstruktora talants, protams nepaliek neievērots. C-6 tiek pārtaisīts par pikējošo bumbvedēju C-6 bis, un Latvijas Gaisa spēki pavisam īsi pirms okupācijas pieņem to bruņojumā, un pasūta Cukuram 12 lidmašīnas. Tai laikā pikējošie bumbvedēji ir tikai valstīm ar visattīstītāko kara aviāciju.

Ienākot Padomju karaspēkam, par Cukura lidmašīnām un aviokonstruktora talantu ieinteresējas krievi. C-6 bis tiek iemēģināts, taču nav saprotams krievu ģenerāļiem, bet 1941.gada 9.aprīlī Cukurs tiek izsaukts uz Jakovļeva konstruktoru biroju Maskavā. Aizbildinoties ar dažādām atrunām Cukurs izvairās no sadarbības ar okupantiem, un atgriežas Bukaišu muižā, kuru viņš ir pārdēvējis par Lidoņiem, un nododas lauksaimniecībai. Būdams pastiprinātas krievu intereses objekts, Cukurs netiek pakļauts represijām, un saglabā dažas privilēģijas, ieskaitot personīgo auto. Sākoties Otrajam Pasaules karam, Cukurs aktīvi iesaistās nacionālajā pretošanās kustībā, kopā ar Bukaišu aizsargu Sakni noorganizējot un apbruņojot ar C - 6 ložmetējiem un personīgajiem ieročiem partizānu vienību,kas darbojās līdz vācu okupācijas vara pārņemot kontroli pār Latvijas rietumiem un vidieni. Cukura vīri piedalās vairākās kaujās un saņem gūstā apmēram 40 sarkanarmiešu, tai skaitā 3 virsniekus, no kuriem viens ir majora dienesta pakāpē.

Pēc tam,kad vācu vara sāk vajāt bijušos padomju aktīvistus, to redzeslokā nonāk arī Cukurs. 1941 gada jūlija, Bukaišos ierodas vācu žandarmi. Cukurs uzvelk savu aviācijas kapteiņa formastērpu, un dodās tiem līdzi uz Rīgu, kur no latviešu ultrapatriotu puses tiek apsūdzēts kolaboracionismā. Tieši tad Cukuru no nošaušanas glābj jaunveidotās latviešu Drošības policijas priekšnieks - Latvijas policijas leitnants Viktors Arājs, kurš piedāvā tam savu protekciju un transporta daļas priekšnieka vietu. Tas tobrīd Cukuram ir tobrīd patvērums. Būdams humānists, izmantojot savu dienesta stāvokli Cukurs izved no Rīgas uz Lidoņiem žīdu tautības meiteni Miriamu Kaicneri, kuru pārkrāso blondu un izglābj no drošas nāves vācu sarīkotajos žīdu slaktiņos. Otrs jūds, kuru Cukurs paglāba no nošaušanas ir Ābrams Šapiro. Šis cilvēks joprojām ir dzīvs,bet trešais kāds Lutriņš. Līdz pat kara beigām Cukurs piedalās cīņā pret Padomju Savienību gan latviešu vienību sastāvā Austrumu frontē, gan kā pašpārvaldes darbinieks, gan arī kara beigu daļā no 1944. gada strādājot slavenajā vācu Bicker aviācijas rūpnīcā par konstruktoru. Kad Vācija kapitulē, Cukurs kādu laiku dzīvo Marseļā, bet 1946. gadā pārceļās uz savu sapņu zemi - Brazīliju. Līdzi Cukura ģimenei visu kara ceļu seko Miriama, jeb kā Cukuri viņu sauc Mārīte.

Brazīlijas dzīves posma sākumā Herbertam senioram ir vairāki darījumi ar vietējiem žīdiem, kuri ar milzīgu cieņu un pateicību par Cukura labajiem darbiem izturas pret viņu, regulāri apciemojot Cukuru, rīkojot kopīgas vakariņas. Arī pirmais biznesa partneris ir žīdu tautības, ar kuru kopīgi tiek nodibināts uzņēmums. Kad Cukurs ir sasniedzis uzplaukumu, un kļuvis par vairāku lidmašīnu īpašnieku, kā arī sācis ražot pieprasītas riteņlaivas un kuterus uz gaisa spilvena "Flightkraft", ir nodibinājis ūdenslīdēju un ūdensslēpotāju skolas, un atvērts peldošais restorāns, viņš saņem vairākus piedāvājumus pārdot savu ienesīgo uzņēmumu no kāda žīdu uzņēmēja ar kuru jau iepriekš Cukuram bijušas darīšanas. Kad Cukurs atsakās pieņemt šo piedāvājumu, vietējos laikrakstos parādās pirmās apsūdzības. Lai arī tām nava nekāda pamatojuma, pār Cukura galvu gāžas melu vilnis. Vīņu apsūdz sākotnēji 30 000, pēc tam līdz pat 1000000 židu noslepkavošanā. Vietējās žīdu organizācijas sarīko grautiņus Cukura uzņēmumā.

Cukurs pieprasa Brazīlijas valdībai tiesāt viņu, un žīdu organizācijām publisku konfrontāciju. Brazīlijas valdība pieprasa no Sabiedrotajiem (2.PK Brazīlija cīnījās antihitleriskajā koalīcijā) , tai skaitā no Krievijas, kā arī no Izraēlas - jebkuru informāciju, kas apstiprinātu kādu no apsūdzībām, taču tādas nesaņem. Cukurs pārliecinoši un neapgāžami pierāda visu apsūdzību pilnīgu nepamatotību, un tiesa atzīst Cukura par nevainīgu. Brazīlijas valdības pārstāvis pieprasīja vietejām žīdu organizācijām solījumu, par to,ka tās izbeigs jebkādas destruktīvas darbības pret Cukuru ģimeni un tās arī saņēma.

Līdz pat savai nāvei Herberts Cukurs dzīvoja salīdzinoši mierīgi, jo pēc Brazīlijas tiesas sprieduma un izmeklēšanas materiāliem, sabiedrība izturējās ar lielu cieņu pret Cukuru un viņa ģimenes locekļiem.

Kad 1965,gada 23.februārī Herbertu Cukuru pēc neveiksmīga sagūstīšanas mēģinājuma, "Mossad" teroristi nogalināja, lai savu asinsdarbu attaisnotu, Izraēlas propagandas resors atkal pārpludināja laikrakstus ar nacistu zvērības attaisnojošam fotogrāfijām, un izdomātiem šausmu stāstiem. Apsūdzības tika veidotas pēc Gebelsa ieteikums "Ja melojat - jums jāmelo tā lai neviens nevar iedomāties, ka tā var melot!" .

Jāsaka,ka slepkavu sarakstītajā grāmatā "Rīgas bendes nāve" ir minētas liecības,uz kurām balstoties tiek apgalvots,ka Cukurs ir piedalījies nacistu noziegumos. Veicot ilgu un padziļinātu pētniecisku darbu, esam noskaidrojuši un pierādījuši,ka šīs liecības ir meli vai falsifikācijas. Trijās no piecām liecībām ir minēts,ka Cukurs ir piedalījies noziegumos,kuri pastrādāti laikā, kad Cukura nemaz Rīgā nebija, gluži tāpat,kā Arāja biedru vidū. Savukārt 2 citas ir viltojums, jo to "autori" par tādām nemaz nezina.

Brāļu Kapi ir speciāli izveidoti Brīvības cīņās kritušajiem,un apbedīšanu tajos nosaka Brāļu Kapu komitejas noteikumi. Ne Nils Ušakovs, Ne Gailītis un ne Upmalis, ne Prezidenta vēsturnieki.

Šis ir arī atklāts aicinājums jebkuram,kurš ir pārliecināts par pretējo šeit minētajam,uz atklātu, publisku diskusiju.

Roberts Klimovičs,
Vēstures Pētnieku biedrības Valdes Priekšsēdētājs.
Latvijas Nacionālās aviācijas biedrības Valdes loceklis.