Nacionālsociālistiskā kustība par savas darbības mērķi izvirza nacionālsociālistiskas valsts dibināšanu. Tāpēc nedrīkstam aizmirst, ka visas nākamās valsts iestādes jārada mūsu pašu kustībai. Būtu vislielākā kļūda domāt, ka pietiek pārņemt savās rokās tikai varu un tad acumirklī no nekā radīt jaunas iestādes. Taču jau iepriekš ir jāsagatavo šim nolūkam kadri. Ārējai formai te nav sevišķi lielas nozīmes, bet galvenā loma ir garam, kas piepilda šo formu. Nekas nav vieglāk kā, piemēram, ar pavēli diktatoriski uzspiest valsts iestādēm tādu vadības principu, kāds tiek praktizēts partijas organizācijās, t.i., vadoņa principu. Taču īsteni vitāla šī principa ieviešana būs tikai tad, ja to realizēs pakāpeniski, veicot nepieciešamo personu atlasi, kuri varēs būt vadoņi.

Nacionālsociālistiskajām arodbiedrībām nav jābūt šķiru cīņas orgāniem, bet gan tikai profesionālu pārstāvniecību orgāniem. Nacionālsociālistiska valsts nepazīst "šķiras". Politiskajā jomā tā zina tikai pilsoņus, kuriem ir pilnīgi vienādas tiesības un vienādi pienākumi. Blakus tiem ir valsts pavalstnieki, kuriem nav politisko tiesību.

No nacionālsociālpolitiskā viedokļa vadoties, arodbiedrību uzdevums nebūt nav noteiktu iedzīvotāju grupu saliedēšana valsts iekšienē un to pārvēršana šķirās, lai pēc tam valstī vadītu cīņu ar citām saliedētām iedzīvotāju grupām. Mēs nevaram uzskatīt, ka tāds ir arodbiedrību uzdevums. Nē, šo uzdevumu tām mākslīgi uzspieda marksisti tajā brīdī, kad viņi pārvērta arodbiedrības par savas cīņas ieroci. Arodbiedrībām nepiemīt "šķiru cīņas gars"; tas ir raksturīgs marksistiem, kas tās pārvērta par ekonomisko ieroci, kuru internacionālais jūdaisms tagad lieto, lai sagrautu brīvo neatkarīgo nacionālo valstu saimnieciskos pamatus, iznīcinātu nacionālo industriju un tirdzniecību. Un līdz ar to tiek nospiestas brīvās tautas verdziskā atkarība.
Pretstatā tam, nacionālsociālistiskajām arodbiedrībām organizatoriski jāapvieno noteiktas nacionāli saimnieciskās dalībnieku grupas nolūkā nostiprināt nacionālo saimniecību un palielināt tās spēkus. Novēršot pastāvošās ļaunprātības, kas galu galā tikai kaitē nacionālajam tautas organismam kopumā, arodbiedrības cīnīsies pret visu to, kas nodara ļaunumu nācijai un tātad arī valstij un tajā skaitā saimniecībai.

Darbaļaudīm - nacionālsociālistiem - jābūt pārliecinātiem, ka kapitālistiskas saimniecības uzplaukums nodrošina arī viņu personisko materiālo labklājību.
Darba devējiem - nacionālsociālistiem - jāapzinās, ka strādnieku laime un apmierinājums ir viņu pašu uzņēmumu tālāka uzplaukuma priekšnosacījums.
Gan strādnieki - nacionālsociālisti, gan arī darba devēji - nacionālsociālisti ir vienlīdz visas tautas pilnvarotie un aizstāvji.

Man bija un arī tagad ir stingra pārliecība, ka ir bīstami lielu principiāli politisku cīņu pārāk agri saistīt ar ekonomiskām problēmām. Tas it īpaši attiecas uz vācu tautu. Te ekonomiskā cīņa tūlīt novirzīs enerģiju no politiskās cīņas. Ja vācietis pārliecināsies, ka taupīgi dzīvojot, viņš varēs iegādāties sev mazu mājiņu, viņš tūlīt pat centīsies šo mērķi sasniegt. Viņam vairs neatliks laika politiskajai cīņai pret tiem, kuri pēc neilga laika, protams, pratīs atņemt pēdējos grašus, kurus viņš būs ieekonomējis, taupīgi dzīvojot.

Jo vairāk sasprindzināsim kustības spēkus politiskajai cīņai, jo ir ticamāk, ka gūsim panākumus visās jomās.  

Nacionālsociālistiskās arodbiedrības var dot jaunajai kustībai un tautai patiesu labumu, tikai tajā gadījumā, ja tajās jau būs tik stipri iesakņojušās mūsu idejas, ka tām vairs nepastāvēs briesmas iekļūt marksisma tīklos. Tāpēc mums nav vajadzīgas tādas nacionālsociālistiskas arodbiedrības, kuras tikai vienkārši konkurē ar marksistiskajām arodbiedrībām. Labāk būtu, ja tādu arodbiedrību vispār nebūtu. Mums ir nepieciešamas tādas arodbiedrības, kuras spētu pieteikt pret marksistiskajām arodbiedrībām ne tikai organizatorisko, bet arī idejisko cīņu. Tām jāprot dot izšķirošais trieciens marksistiskajām arodbiedrībām kā šķiru cīņas organizācijām un šķirisko ideju pārstāvēm. Mūsu arodbiedrībām jāizspiež marksistiskās arodbiedrības un pašām jākļūst par organizācijām, kuras pārstāvētu vācu pilsoņu profesionālās intereses.

Uzskatīju par īstu noziegumu atņemt strādniekiem arodbiedrību biedru naudas veidā kaut vai nelielu daļu no viņu pieticīgās darba algas tādai organizācijai, par kuras lietderību nebiju pārliecināts.

Ā. Hitlers „Mana cīņa”
http://latvietis.lv/index.cgi?action=22&id=1