Vakaros meklēju laiku, lai varētu parunāties ar Jēzu. Iededzināju svecīti, nometos ceļos un mācījos lūgties. Martā biju pirmajās savās rekolekcijās, kuras pārdzīvoju ļoti dziļi. To, kas notiek manā dvēselē es nesapratu, tikai jutu, ka Dievs darbojas manī, kaut ko vēlas, bet es nezināju ko. Jutu, ka mani pievelk Spēks, kas apslēpts mazajā kapeliņā.(..)

Tās bija maija mēneša plaukstošās dienas, kad pēc vakara Svētās Mises devos uz mājām kopā ar draudzenēm, kuras nākamajā sestdienā bija nolēmušas doties uz rekolekciju dienu pie māsām kalponēm un aicināja arī mani. Es atbildēju, ka nevarēšu iet, jo biju nolēmusi izmantot katru brīdi, lai sagatavotos 12. klases beigu eksāmeniem. Kad pienāca sestdiena un es ķēros pie kladēm, nevarēju rast mieru. Sirdī jutu tādu kā lielu spēku, kas it kā vilka mani atstāt „pārejošās” klades un steigties uz rekolekcijām. Cīnījos ilgāku laiku „iet - neiet”. „Iet vai neiet?” jautāju draudzenei, bet viņa man neprata palīdzēt. Pēdējā brīdī izšķiros – iet! Un skrēju. Nezināju ceļu, jo nebiju to pajautājusi draudzenēm, bet Kungs mani vadīja. Krusts, kas sniedzās pāri koku galotnēm, man rādīja ceļu. Jā, tur! Tas noteikti ir tur!

Tā nonācu pie māsām kalponēm. Uzreiz jutos pie viņām kā mājās. Kad tuvojās jau nakts, man nepavisam negribējās doties prom. Kāda māsa to ievēroja un jautāja, kad es atkal atnākšot. Nezinu, kādēļ pateicu, ka pēc nedēļas. Vēl pirms sarunas ar viņu nebūtu iedomājusies, ka izlemšu stāties klosterī. Vienkārši neuzdrīkstējos par tik svētu dzīvi pat domāt... Tomēr šī saruna pārvērta visu. Tas viss norisinājās tādā lielā plūsmā, Svētā Gara vadībā. Atceros, ka māsa man jautāja, vai jūtu sevī aicinājumu. (Kā tad es varēju toreiz zināt, ko tas nozīmē?) Nepratu izteikt to, kas notika manā sirdī, bet Jēzus bija mani piepildījis ar savu mīlestību...ļāvis sevi iemīlēt... Atbildēju Kungam jā un to nenožēloju.

Laikā pirms iestāšanās klosterī daudz lūdzos, vaicāju Kungam, vai tiešām tā ir Viņa griba. Un teicu kā Marija: ”Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek, kā Tu vēlies, Jēzu!” Katru dienu gāju uz Svēto Misi un sirdī izjutu mieru un prieku par lielo Dieva dāvanu – AICINĀJUMU kļūt par JĒZUS LĪGAVU... kļūt par MĀSU visiem Dieva bērniem... Mīlestība bija mani aizrāvusi un es nespēju pateikt nē Tam, kurš bija man ļāvis tik dziļi izjust, ka MANI MĪL.”

manējais ir rizš, tas nu toč

Man apkārt ir tik labi cilvēki.Tas varētu būt mana sargeņģeļa nopelns.Tādēļ ļoti gribas tam noticēt.Man prieks,ka neesmu savās domās viena.

Tie nav tukši vārdi , es nesen par to pārliecinājos !

Pēc šīs filmas noskatīšanas tiešām radās sajūta ka mums katram ir sargeņģelis.UN varbūt pat jau cilvēka izskatā.
Atvainojos par kļūdu_ Sargeņģelis.

Man arī viņš ir-sargeņģelis..:)

Bet man ir sargenģelis.

Te būs otrā sērija ...    

Esmu noskatījusies tikai vienu sēriju.Tev stiprāki nervi.

... mana mīļākā filma ir Svešie ...