Drīz pēc likuma «Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu» pieņemšanas LR Saeimā 1996. gada 25. aprīlī pēc Ludzas apriņķa aizsargu organizācijas iniciatīvas tapa memoriāla kārta visiem Ludzas apriņķī kritušajiem Nacionālajiem partizāniem pie Ludzas – Rēzeknes šosejas. Šeit, Garbaru mežā, 80 m no pieminekļa, aprakti Krivandas operācijā kritušie mežabrāļi pēc tam, kad viņi tika publiski izrādīti Ludzā.
       Pieminekļa teritorijā līdz Staļina nāvei šauti arī cilvēki pēc troikas sprieduma. Pēc mežsarga Barkāna kunga stāstītā, rīta apgaitā ejot, daudzreiz manījis svaigi rakto zemi. Tās bija čekistu asinsdarbu pēdas. Reiz līķis bijis tik pavirši aprakts, ka rēgojās no zemes ārā melni mati un roka.
       Pēc pieminekļa izveidošanas sākās sērija huligānisma izlēcienu: izgāztas sadzīves drazas, norauti dekoratīvie rotājumi svečturim. Kad griezos policijā, saņēmu līdzjūtīgus smīniņus, daudzkārt klajas ņirgas.
       Šā gada jūlijā par godu Ludzas 1944. gada «atbrīvošanai no vāciem», precīzāk, otrreizējai PSRS okupācijai un Rubika viesizrādēm, Rēzeknē pastrādāts īsts vandālisma akts. Izrauta no ligzdas granīta plāksne ar veltījumu mežabrāļiem:
       «Viņi mira, lai dzīvotu Tu,
       Lai brīvības karogs
       pāri Latvijai plīvotu!»
       Iepriekš plāksne dauzīta ar bruģakmeņiem, ir plīsums, arī dauzījuma pēdas, salocīts svečturis.
       Ludzas policija krimināllietu ierosināt atteica. Griezos pie Valsts prezidentes ar lūgumu iekustināt likuma sargāšanas iestādes. Lieta tika pārsūtīta ģenerālprokuratūrai, un ar to arī viss noslēdzās. Viss stāv uz vietas: ne čiku, ne grabu. Manā rīcībā esošos materiālus nosūtīju Latvijas raidījumam Atbalss Ingrīdai Ābolai. Raidījums nenotika. Es saprotu: kā maizi ēd, tā dziesmu dzied.
       Tagad stafeti šī nozieguma risināšanā pārņēma Nacionālo partizānu apvienība. Lai viņiem veicas. Bet šaubos, jo Latvijā pie varas ir bijusī komunistiskā nomenklatūra, kam labākā gadījumā vajadzētu atrasties aiz dzeloņstieplēm.
       Latvija nav neatkarīga valsts. Pašreizējā Latvija man atgādina māju, kam glīta fasāde ar kolonnām, bet, kad ieej iekšā...
       Aizsargu organizācija veica apzināšanas darbu par pieminekļa apgānīšanas faktu. Atklājās, ka iniciatore un kūdītāja ir Antoņina Tutāne, Ludzas poliklīnikas medmāsa, kas iemitinājusi mantotajās mājās krievu civilokupantu Smirnovu ģimeni (mājas atrodas ap 300 m no pieminekļa), vandālisma izpildītājus, un viņu sirdsdraugi.
       Policija, Ludzas prokuratūra tika informēta par Tutānes un Smirnovas pretlatviskiem izlēcieniem, bet nekā. Ja būtu aizskarts kāds krievu okupācijas simbols, brēka būtu pa visu pasauli. Vainīgie būtu meklēti. Fakti liecina, ar kādu rūpību 4. maija valstsvīri atjaunoja Pārdaugavā otrās PSRS okupācijas simbolu. Uzskatu, ka Latvijas patrioti, kas nebaidījās uzspert gaisā šo krievu monstru, pelnījuši vislielāko LR apbalvojumu. Ticu: kad Latvija būs patiesi brīva un neatkarīga valsts, arī saņems. Tagadējā Latvijas valdība pastrādā vissmagākos noziegumus, piešķirdama valsts apbalvojumus bijušajiem komūnistiem un visādiem labukiem. Tā pataisot LR apbalvojumus bļembuku vērtībā.
       Uzskatu, ka Nacionālo partizāņu apvienībai derētu informēt latviešu ārzemju presi par notikušo. Lai turas tālāk no pašreizējās Padlatvijas dižvīriem, kas deviņos gados valsti noveda līdz kliņķim un nevēlas aizstāvēt pēckara periodā par Latvijas neatkarību kritušo cīnītāju piemiņu.
       P.S. Par rakstīto uzņemos juridisku atbildību.

J. Krūmiņš,
Ludzas apriņķa Aizsargu organizācijas priekšnieks
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/28_decembris/lapa7.htm