Dzīve ir tik īsa!

Kurā sarakstā esi tu? Nezini?

Ļauj paspiest Tavu roku. Tu neesi "slavenāko" vidū, taču Tu esi viens no tiem, par ko es iedomājos, uzrakstot šo vēstījumu...

Pirms kāda laika Sietlas olimpiādē uz 100m skrejceliņa starta līnijas stāvēja 9 atlēti. Viņi visi bija fiziski vai garīgi invalīdi. Atskanēja starta šāviens, un sākās skrējiens. Ne visi skrēja, taču gribēja piedalīties un uzvarēt.

Viņi bija noskrējuši jau trešdaļu distances, kad kāds puisēns paklupa, apmeta pāris kūleņus un pakrita. Viņš sāka raudāt. Pārējie 8 skrējēji izdzirdēja viņa raudas.  Viņi sāka skriet lēnāk un atskatījās. Tad apstājās un pagriezās atpakaļ.. Visi.

Meitenīte ar Dauna sindromu apsēdās zēnam līdzās, apskāva viņu un pajautāja: "Vai nu jau ir labāk?" Pēc tam visi deviņi, plecu pie pleca, devās uz finišu.

Viss skatītāju pūlis piecēlās kājās un sāka aplaudēt. Aplausi nenoklusa ļoti ilgi...

Tie, kas to redzēja, joprojām par to runā. Kādēļ?

Tādēļ, ka dziļi sevī mēs katrs zinām, ka vissvarīgākā lieta dzīvē ir daudz nozīmīgāka par personīgo uzvaru.

Vissvarīgākā lieta šajā dzīvē ir palīdzēt uzvarēt citiem... pat ja tas nozīmē, ka nākas palēnināt vai izbeigt paša skrējienu.

Svece neko nezaudē, ja no tās liesmas iededz citu sveci.