Kādreiz, kad VISS būs galā,
Jaunu Kāds pasauli iedos,
Es būšu bērzs dārza malā,
Tu ābele baltos ziedos.

Un, kad sulas sāks ritēt,
Es tevi padzirdīšu,
Bet jau atkusnī citā,
Skaru putekšņos tīšu.

Tu savā pilnbriedumā
Bites sauksi no mājām,
Augļus no debesu juma
Metīsi man pie kājām.

Rudeņos kopā salsim,
Lapa pie lapas būs ciešas,
Dejosim vējos valsi,
Skumjas līdz asaras riešas.

Kādreiz....Vēl viss nav galā,
Zīlē Kāds kafijas krūzē –
Tu esi vientuļa sala,
Es tavs Robinsons Kruzo.
                
            /tālajs Sakura/