Tā gribas dēvēt šo laiku, kad arvien vairāk tiek atviegloti naturalizācijas noteikumi. Attiecīgās iestādes gandarītas, ka viņu darbs sekmējas. Šis process tiek arī tautai ieteikts kā vēlams un nepieciešams. Vai nu tā ir pārliecība, ka jauni cittautiešu pilsoņu tūkstoši mums kā tautai neko kaitēt nevar, vai parasta piekāpšanās, mugurkaula locīšana, tīša latvju tautas vājināšana.
Padomāsim – lai arī cik šķietami lojāli būtu jaunie pilsonības ieguvēji, tuvākas tiem būs viņu tautas intereses. Tās vēl kāpinās attiecīgi polītiķi un nākamajās Saeimas vēlēšanās gūs ievērojamus panākumus, ar laiku pat pārsvaru, jo, veikli izmantojot sociālās pretešķības, pievilinās sev arī daļu latviešu, demokrātiskā ceļā Latviju pievienos Krievijai. Tad vairs nevarēsim atsaukties uz okupāciju. Tiksim asimilēti. Valdošās aprindas vēl cer, ka mūs pasargās ES un NATO. Taču šajās struktūrās ar laiku var iestāties arī Krievija, atvērsies visas robežas, vēl vairāk mūs pārplūdinās sveštautieši. Tad mums vairs nebūs nekādu tiesību protestēt, atliks kā tautai vienīgi izdzist. Tāpēc šodienas «prieks» par sekmīgu naturalizāciju ir visskumjākais un absolūta akluma izpausme pirms latvju bojāejas. Varbūt kļūsim materiāli pārtikuši pasaules pilsoņi, bet latviešu tauta būs mirusi.
Taču katrā bezcerībā var dzimt arī cerība. Varbūt pasaules likteņgaitās rodas kādi mums labvēlīgi pagriezieni. Cik vien iespējams, saglabāsim sevi. Kam rūp latvju nākotne, padarīsim savu sirdi par neieņemamu cietoksni.

Alberts Caune
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/28_decembris/lapa4.htm