Publicēts laikrakstā "Latvietis Latvijā"  

Par spīti pasaules sabiedrības protestiem, Maskava turpina nežēlīgu intervenci pret nepakļāvīgo Kaukāza republiku. Tā aizvien smagāk skar civiliedzīvotājus. Kaut arī ir militāri zaudējumi, čečenu kaujinieki cer uz drīzām pārmaiņām, un šīs pārmaiņas ir jau notikušas (tulkotājas piezīme).
       Vētraina nakts – slapjdraņķis, vēja kaucieni. Kalnu upe Arguna jau stundām mutuļo.
       Automašīna volga stāv pagriezta uz Gruziju, un numura vietā tai ir ar roku zīmēta plāksnīte, kas norāda uz tās piederību Ičkērijai – nepakļāvīgai Kaukāza musulmaņu republikai. Līdz ar trūcīgi nomaskētu dēļu būdu vecā klaberkaste norāda uz vienīgo robežas pāreju, kas vēl ir čečenu kontrolē.
       Pavisam nedaudzi klumburo šonakt lejup pa taku uz dumpinieku valsti. Vairums dotas pretējā virzienā, garām trūcīgajiem simboliem, kalnup, uz glābjošo Gruziju. Viņu vidū ir arī mazais Saīds no Groznijas priekšpilsētas Prigorodas. Septiņus gadus vecajam puisēnam stāvēšana necaurredzamajā tumsā un aukstumā šķiet kā ļauns sapnis. Pirmklasnieks nevis pēc dažām stundām dosies uz skolu, bet gan kopā ar māti bēgļu gaitās. Karš seko viņiem pa pēdām. Pie Šatojas krievi ir sabombardējuši vienīgo tiltu. Atliek vienīgi šķērsot straujo upi. Lidmašīnas divreiz ir apšaudījušas ceļu, netālu no robežas raķetes izdzēsa veselas bēgļu ģimenes dzīvības. Saīds ar māti vēl aizvien nevar uzskatīt, ka atrodas drošībā.

       Gruzīnu robežsargi, stāvot sardzē pie gleznainā Šatili ciema, laiž cauri sievietes un bērnus, bet nevienu vīrieti starp 16 – 60 gadiem. Taču, lai nokļūtu Tbilisi, jāpārvar 3000 metru augstā, aizsnigusī un ledainā kalnu pāreja, pāri kurai ved tikai šaurs, akmeņains ceļš. Kas var sakasīt 2000 dolāru, tam taksisti gatavi izpalīdzēt. Brauciens ir tiešām bīstams: niecīgākā neuzmanība, un tas beidzas bezdibenī.
       Gruzīni jūt Maskavas spiedienu. Maskava ceļu pie Argunas uzskata par trasi, pa kuru dumpinieku republikas brīvības cīnītāji saņem ieročus un munīciju. Absurds apvainojums – neviens kravas auto nespētu nobraukt pa kalnu pāreju. Tomēr krievi tagad ir nometuši pie Šatili plastiskas mīnas – tieši Gruzijas daļā. Viņi piedraud ievilkt karā arī kaimiņvalsti.
       Arī čečenu cīnītāji jūtas neomulīgi savā dēļu būdā. Uzlidojumu dēļ viņi ir pārcēluši savu dislokācijas vietu 200 metru augstāk kalnos. Bārdainie vīri neko daudz neraizējas par robežpārkāpējiem, viņiem ir tikai viens uzdevums – aizkavēt krievu desantu izcelšanos šajā pusē. Būdiņā karājas pirms trīsarpus gadiem kritušā čečenu vadoņa Džohara Dudajeva portrets. Plakāts ir ieplīsis un izbalējis, tas ir kā simbols augstāku mērķu zudumam. Sen jau nevis sapnis par neatkarību dzen vīrus uz priekšu, bet vienīgi naids pret ziemeļu okupantiem, kas šajā otrajā karā izceļas ar līdz šim nepieredzētu nežēlību. «Tagad cīnīsimies aci pret aci un zobu pret zobu,» saka robežsargs Naīds.
       Ak, ja tā būtu. Taču čečeni nedabū savus pretiniekus ne lāgā redzēt. Tie ir nesasniedzami savos bumbvedējos. «Krievi cīnās gļēvi – pēc Kosovas metodes,» saka Razans Magamadovs, 70-gadīgs skolotājs no Itums-Kalē, pirmā lielākā ciemata čečenu pusē. «Viņi neņem uz grauda teroristus, bet paši terorizē iedzīvotājus, lai mūs piespiestu veikt mūsu uzdevumu.»
       Lai traucētu novada apgādi ar maizi, Starije Atagos krievi ir pilnīgi apzināti sabumbojuši šveiciešu drīz pēc pēdējā kara celtās dzirnavas. Izpostītā tilta dēļ uz Itum-Kalē vairs neatnāk pārtika. Šī vieta ir nogriezta no ārpasaules.
       Madīna Mahaševo savā veikaliņā piedāvā cieminiekiem marinētus gurķus un tomātus, cigaretes «Prīma», sinepju plāksterus, sērkociņus, pāris ķiploku daiviņu un 1999. gada kalendārus ar «Backstreet Boys» attēlu. No ciema 5000 iedzīvotājiem te vēl ir 3000, arī sievietes un bērni. Vairumam nav auto vai naudas, lai aizbēgtu. Kam vēl ir milti, tas cep maizi arī citiem.
       Ciemā nav kaujinieku. Tomēr nupat nokrita divas bumbas. Viena trāpīja kapsētu, kur tieši notika bēres, šķembas smagi ievainoja divas sievietes. Īstais karš noris 30 kilometru tālāk uz ziemeļiem, krievi ir ieņēmuši Gudermesu, Čečenijas otro lielāko pilsētu. Tagad viņi nepārtraukti apšauda ciemus ap Urus-Martanu, biezi apdzīvotu apvidu dienvidrietumos no galvaspilsētas Groznijas. Pirms dažām stundām viņi ar helikoptera apkalpi ieņēma kādu augstieni pie Goiskojas. Naktī Čečenijas debesis izskatās, it kā tiktu sarīkota tūkstošgades uguņošana. «Eglītes» rāda bumbām mērķi, raķešu metēju zalves auro gaisā, sarkanas ugunsastes pavadīta, mērķi trāpa kāda Krievijas pusē izšauta raķete. Goiskojē nošķind šķembas, pa laikam pret lidmašīnām bezspēcīgi ierejas čečenu mašīnpistoles. Kāda lielvara ir mobilizējusi visu savu ieroču arsenālu pret nelielu (varbūt 400 000), neērtu tautu.
       Ģenerālis Leča Islamovs, saukts Bārda, vakarā atgriezies mājās no Gruzijas: Čečenijas dienvidrietumu frontes vicekomandieris un īpašās policijas «Šeih Mansur» vadītājs ārvalstīs pūlējās iegūt musulmaņu atbalstu.
       Taču ko nozīmē mājās? Viņa divstāvu mājas Goiskojē vairs nav – bumbas to pārvērtušas drupu kaudzē. Brālis Ruslans, kas tobrīd atradās virtuvē, miris, māte – smagi ievainota. Ģenerāli, kam melna, cirtaina bārda un kurš nēsā pie jostas mākslinieciski rotātu pistoli un filigrāni izstrādātu dunci, vispār uzskata par cietas dabas vīru, taču tagad, viņš, izmisīgi šņukstēdams, spiež galvu pret galdu – Ruslans ir jau trešais kritušais no septiņiem Islamovu brāļiem.
       Bēru ceremonija notiek krusttēva mājās. Sievietes raud, tad dodas pie pavarda. Frontes virspavēlnieks Hamzats Gelajevs, kādreizējais vicepremjers, kopā ar vairākiem cīnītāju komandieriem ieradies izteikt līdzjūtību. Vīri sēž pie virtuves galda, ēd jēra gaļu, piedzer tēju «Tikai Allahs visaugstais zina, kas notiks turpmāk,» mierina Gelajevs. Plivinās sveču liesmiņas, jaunākās kara ziņas pienāk pa komandieru sprakšķošajām «Motorolas» rācijām. «Džihad, Eņģeli,» kāds lūdz. Ar Eņģeli domāts Gelajevs. «Ir satriekti krievu posteņi uz šosejas pie Ačhoi-Murtanas, iegūtas sešas lidmašīnas,» saka balss. Esot arī viesi. Viesi ir kodēts gūstekņu apzīmējums. Šādas ziņas ir kā balzams komandieru dvēselēm, pēdējā laikā vīri nav lutināti ar uzvaras ziņām. Pie Ačhoi-Murtanas krievu vienības ielauzās dziļi zemes iekšienē – aizsedzoties ar kilometriem garo čečenu bēgļu kolonnu, kas stāvēja slēgtās Ingušijas robežas priekšā. «Mēs bijām bezspēcīgi, vai tad mums būtu jāatklāj uguns uz pašu cilvēkiem?» Islamovs izskaidro sakāvi. Nenoliedzami: daudzi komandieri nav sagatavoti krievu mainītajai taktikai, nenotiek čečenu cerētās cīņas vīram pret vīru. «Taču krievi nemaz ar nav stipri, viņiem nav ticības, viņi var tikai mest bumbas,» mierina Gelajevs. «Mēs gaidām izdevīgu brīdi.» Čečeni zina arī, ka viņu vidū ir pietiekami nodevēju. Pērkami ļautiņi, kas sadarbojas ar Krievijas slepeno dienestu FSB un naktī iezīmē lidotājiem mērķa objektus. «Bez to palīdzības viņi nebūtu tik precīzi trāpījuši manai mājai,» bilst Bārda. Prieka vēsts ir video, ko līdzi paņēmuši slepenā dienesta vīri. Tajā parādīta kāda GRU vecākā leitnanta nopratināšana, kurš pirms pāris dienām kopā ar brīvības cīnītāju uniformās tērptu diversantu grupu iekrita viņu tīklos. Pēc virsnieka vārdiem, grupas uzdevums bija apdraudēt bēgļu ceļus, uzbrūkot tiem un izdarīt atentātus pret komandieriem. «To krievu, protams, nošāva,» lakoniski nosaka Islamovs. Vīri piekrītoši pamāj. Viņi dzer tēju un citē praviešus, arī Ļermontovu un Dudajevu: «Kurš visiem līdzekļiem nepūlas izbēgt no verdzības, ir to pelnījis div- un trīskārt.» Agri no rīta atkal jādodas uz priekšējām pozīcijām, kopā ar Bārdu pirmoreiz iet arī tikko ieradušies palīgspēki: jordānietis Halids , kas lieliski iemācījies krievu valodu Ukrainā, Kijevā, un čečens Ramadans, kurš kara dēļ ir nupat atgriezies no Sīrijas. Ramadans ir studējis Pakistānā, pēdējā laikā kopā ar citiem tautiešiem Damaskas universitātes Šariāta fakultātē. Protams, arī militāro mācību. Ramadans apgalvo, ka viņu neviens nav saucis mājās, bet tā lika sirds. Divi viņa brāļi nesen ir nogalināti. Rīta debesis ir biedējoši zilas un skaidras –labvēlīgs uzlidojumiem laiks. Goiskojieši izmisumā stāv pie savām mājām un vēro, kā divu kilometru attālumā pasaule iet bojā. Vispirms uzliesmo Mičurina kolhozs pie Urus-Martanas, tad, krievu sabombardēta, eksplodē degvielas uzpildes stacija, beigās raķetes uzar lielceļu aiz Goiskojes. «Viņi mērķē uz katru auto, kas vēl kustas,» nikni iesaucas cieminieks Izmails. Tad viņš slavē vāciešus, kuri «šeit nolēca 1942. gadā ar izpletņiem. Viņi bija korekti un izpalīdzīgi, no sava sarkanā izpletņa zīda viņi vēl uztaisīja manai mātei segas.» Izmails ļoti labi zina, ka Urus-Martanā ir daudz vahabītu, uz Sauda Arābiju orientētu reliģisku fanātiķu. Viņš uzskata tos aģentus, «kurus izrīko žīdi», tāpat kā Šamilu Basajevu – par «krievu Jūdām»: «Tie visi ir cilvēki, kas Krievijas uzdevumā te kurina karu.»
       Krievu bombardēšanas panākumus var redzēt pēc stundas Goiti slimnīcā. Bezpalīdzīgs galvenais ārsts Junadi Dačjevs stāv pie trīsdesmitdivgadīgās Jesitas līķa. Kāda šķemba trāpīja sievieti taisni sirdī, kad viņa, skrienot pāri ceļam kopā ar saviem četriem bērniem un govi, gribēja glābties. Pagalmā iedrāž auto ar četriem smagi ievainotiem, divi no tiem ir miruši, pirms sasniegta operāciju zāle. «Man vairs nav ne pārsēju, ne narkozes līdzekļu, ne šļirču – man vairs ir tikai manas rokas,» rezignēti saka Dačajevs. Viņš operē sveču gaismā pagrabā, un uz jumta nav nedz sarkanā krusta, nedz baltā karoga. «Tas tieši pievilinātu bumbvedējus.» Arī Starije Atagi slimnīcā valda posts. Krievu teroristu medību upuri guļ cieši jo cieši līdzās: desmitgadīgais Zulidans, ko ievainoja autobusa pieturā, raķetei trāpot garāmbraucošajā auto, ar galvastraumu, Tarana, bēgle no Baku ar bumbas triecienviļņa saspiestām krūtīm, Kvaizs, kas uzkāpa mīnai un kam amputēta kreisā kāja, četrpadsmitgadīgais Aliks no Pervomaiskas. Viņš pagalmā skaldīja malku, kad sprāga divas granātas: zaudēta kreisā acs, arī kreisā roka un kreisā kāja, šķiet, būs jāzaudē.
       Blakus gultās atrodas krievu bombardētajā Groznijas tirgū apdegušie un sakropļotie – pašā vidū nupat nomiris kāds pie sistēmas pieslēgtais. «Augstienē gulošs akmens vienmēr nepaliks augstienē. Tā pravietis mūs mācīja,» sešdesmit deviņus gadus vecā Lena Riviloga vārgi, bet nicīgi čukst no savas gultas. Ar to viņa domā Krievijas karotājpremjeru Putinu, ko nicīgi dēvē tikai par Rasputinu.
       Galvaspilsētā Groznijā sen vairs nedarbojas neviena slimnīca. Kādēļ? Milzīga piltuve ir pie tilta Minutkas laukuma priekšā. Tai blakām – skapis, gultas, pāris koferu. «Bumba uzkrita tieši bēgļu automašīnai,» teic kāds groznijietis. «Mēs neatradām pat līķu atliekas.» Ik pēc pāris minūtēm pilsētu satricina smagi grāvieni. Pie Uzvaras prospekta deg dzīvojamā māja, pagrabā apbērti trīs cilvēki. Pāri ielai no sagrautās valsts bankas ēkas laidelējas oficiāli dokumenti un kontu tekošie rēķini. Nemīlīgajā, pelēkajā drupu pilsētā vienīgais krāsainais punkts ir liels Dudajeva portrets, kas rotā postažu kādreizējās prezidenta pils vietā.
       Atlikušie iedzīvotāji kustas kā rēgi. Šukrana Armokajeva pie grīļīgas koka letes tirgū pārvērš naudā pēdējos krājumus. Viņa pārdod marinētus tomātus par 35 rubļiem glāzē, saceptas kotletes par 7 rubļiem gabalā, pircēji ir kaujinieki un Groznijas pagrabu iemītnieki. Viņas ir pavisam četras sievietes Rozas Luksemburgas ielas 15. nama pagalmā, kam nav naudas, lai aizbēgtu.
       Važa Arsanovs paliks. Tukšajā laukumā nogāztā Ļeņina pieminekļa priekšā stāv vīrs ar papahu galvā un tikai divu miesassargu pavadībā. Tas ir Čečenijas viceprezidents. Tas, ka vadība grib doties uz Gruziju un pamest valsti, ir «ļauna krievu propagandas pīle,» saka Arsanovs, kurš kādreiz bija slepenā dienesta vadītājs un pēdējā karā – Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks. Šķiet, vicepremjeru īpaši nenomāc Gudermesas zaudējums «Esam sagatavojuši krieviem lielu pārsteigumu tuvākajās dienās,» viņš, sevī nosmaidīdams, saka. Arī ieroču netrūkstot – tie nākot no Krievijas. Galu galā – Maskavā esot pietiekami ģenerāļu, kas nenovēl Jeļcina mīlulim Putinam panākumus Čečenijā. Taču esot ne mazums tādu, kas gribot pārnest karu tālāk uz Gruziju, lai Krievijai būtu pieejamas Kaukāza naftas atradnes. Arsanovs netic, ka uzvara pār krieviem paliks nesasniegta čečenu nevienprātības dēļ. «Mēs vispirms nostūmām pie malas visas nesaskaņas,» viņš apgalvo. Ar to domāts ekstrēmiskais lauka komandieris Basajevs, kurš augustā ar savu ieiešanu Dagestānā īstenībā izraisīja karu. «Kad tiksim galā ar Krieviju, tad šariāta tiesas priekšā noskaidrosim, kas īsti notika Dagestānā, un Allahs pateiks mums, ko darīt pēc tam.» Arsanovs sakārto papahu un pazūd Groznijas drupās.
       Kristians Neefs*, Spiegel, (Nr. 42. 1999.)
       * Kristians Neefs, žurnāla Spiegel redaktors, kurš jau iepriekšējā krievu – čečenu karā vairākkārt bijis Čečenijā, šoreiz, sadurdamies ar gandrīz nepārvaramām grūtībām, nokļuva aplenktajā novadā un arī galvaspilsētā Džohargalā, kur tikās ar vicepremjeru Arsanovu. Lai nodrošinātu Neefam zināmu drošību atpakaļceļā, Arsanovs nodeva viņa rīcībā savu personīgo džipu, kā arī pašrocīgi rakstītu vēstuli, kurā lūdz tās uzrādītājam sniegt visu iespējamo palīdzību. Tas liecina tikai par vienu – varonīgā čečenu tauta ir pateicīga katram, kas sniedz par tās cīņu objektīvu informāciju. Nez vai tā notiktu, ja tā būtu tāda, kā attēlota krievu un prokrieviskajos plašaziņas līdzekļos. Krievija dara daudz, lai pēc iespējas mazāk objektīvas informācijas par čečeniem sasniegtu pasauli. Nesen «Dienas» žurnālists Atis Klimovičs tika brīdināts par iespējamo nolaupīšanu Čečenijā. Kas vainīgs, tas bailīgs!

No vācu valodas tulkojusi
Lībiešu Māra
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/28_decembris/lapa2.htm