Kāds par tevi ir lielāks

       «Tā nedrīkst, vajag saņemties un ticēt, ka būs labi,» man saka meita. Kā lai viņai izstāstu, ka trūkst spēka? «Tik un tā vajag saņemties,» viņa saka. Pirmo reizi redzu – viņa par mani ir lielāka, jo es sēžu uz dīvāna, bet viņa stāv kājās. Kad es pēdējo reizi biju maza? Mazs esi tad, kad runājot un klausoties jāskatās uz augšu. Kā nomierina tas, ja zini – kāds par tevi ir lielāks. Noskalojos dušā, izmazgāju matus. Nomierinos.
       Cilvēks ļoti nogurst, ja ilgi viss jāvar. Ak, varošās sievietes! Cik tad īstenībā ir savarēts? Asa balss, sapūlētas rokas un kājas, smaga gaita un vēl smagāka sirds. Lielās varēšanas zīmes nevar aizkrāsot ne ar kādu ārzemju kosmētiku. Izdomājos krustām šķērsām, tik un tā nekas cits neatliek kā – varēt.
       Laventam atkal esot slikti ar sirdi. Nav jau brīnums – viņš ir tā lādēts kā neviens cits šajos gados. Es viņam neko nevaru palīdzēt – esmu atdevusi visu naudu, lai nu tiek galā pats. Viņš savu ir paveicis, tomēr par brīnumu Latvija pilnīgi sagrauta ekonomiski vēl nav. Bet bija taču paredzēts sagraut pilnīgi. Maskavai ne vienu reizi vien ir nācies pārrēķināties, jo arī viņa nav visvarena. Tās lielās lietas uz zemes kārto kāds cits. Maskava, protams, tam netic.
       «Tu komētu redzēji?» prasa laukos Jurģis. Kur tad es šo pilsētā būtu redzējusi? Tiešām, no mūsu pagalma labi saredzama – stāv uz vietas, vismaz tā šķiet. Skaista gan ar visu savu astīti. Tādās pašās krāsās ņemas rīts – debesīm apakšmala oranži sārta, sārtums kļūst zaļgans un augšmalā pāriet tumši zilā. Tādas ir arī svītrainās Vidzemes segas. Audējas skatās debesīs un tik auž. Cik vienkārši, tomēr tikai nedaudzi to prot.
       Tūlīt būs saule. Lidmašīnas dūmu aste atgādina sārtu otas triepienu. Debesis nobāl, bet zeme iemirdzas. Arī no skursteņiem sāk celties dūmi. Ceļas no visiem skursteņiem. Tomēr mājas svētība daudzos vārdos ir izdzisusi. Kāpj dūmi no skursteņiem, bet mājās jau kuŗā paaudze zina, kāpēc viņa dzīvo. Ēd, dzeŗ, vairojas, skatās televīzoru un viss. Darot darbu, jūt riebumu, nevis prieku, tādēļ cenšas darīt pēc iespējas mazāk. Ap kājām ne augļu koku, ne ogu krūmu. Un mājas jau arī nav dzimtās, bet tikai kārtējās. Ir tik daudz cilvēku, kuŗiem nav nekādu attiecību ar māju un vietu. Bet, ja nav attiecību, nav arī atbildības. Kam gan jānotiek, lai tādos ļaudīs kaut kas mainītos? Pirmās brīvvalsts lauku garīgums šodien šķiet kā mīts. Un varbūt par tādu arī būtu turams, ja vien nebūtu vēl saglabājušās ar rokām taustāmas šī garīguma izpausmes, paaudžu paaudzēm domātas. Tagad, būdamas pat drupās, tās liecina un apliecina – ja tevī nav saimnieka apziņas, tad tu neko paliekošu nevari uzcelt. Tie ļaudis bija par mums lielāki. Dīvainā kārtā šī apziņa nenomāc, tā iedrošina.
       Mēs nezinām, ko mums grib sacīt šī komēta. Varbūt vienīgi to – par jums vienmēr būs kāds lielāks, tādēļ neskatieties tikai sev zem kājām, palūkojieties debesīs.

A. Līce
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/27_decembris/lapa5.htm