Pie Tevis agri rītā esmu,
Pie Tevis vēlu vakarā,
Pie Tevis glaužos saldos sapņos,
Pie Tevis jūtos nomodā.
Tu mīti manā karstā elpā,
Ikkatrā dvašas vilcienā –
No Tevis viss ap mani telpā
Skan simtkārtīgā atbalsā. –
Bez Tevis es kā vārīgs stādiņš,
It kā bez balsta apenīts,
Bez Tevis viena maldos, klīstu,
Kā mākonis no vētras dzīts…
No Tevis šķirta, nomirusi
Kā ēna apkārt lidoju
Un izmisusi apkamt traucu
Vēl sapņu murgos atmiņu. –
Pēc Tevis žēla ilgošanās,
Pēc Tevis sāpes, ciešana –
Pēc Tevis kaisla izmišana
Un nerimstoša cerība
Grūst manā krūtī, krīt un ceļas,
Kā bangas strauji celdamās,
Un nevaldāmi plūst un veļas
Pār vaigiem – karstās asarās.

(Aspazija)