1999.g.
Latvietis Latvijā 19. numura pirmo lappusi bija veltījis varoņu piemiņai un tekstā pateica to, ko neviens laikraksts līdz šim nav pateicis: «Šai cīņā mūsu leģionāri un vācu karavīri bija sabiedrotie.» Tā ir loģika un neapstrīdama vēsturiska patiesība.
       Neatkarīgā Rīta Avīze š.g. 19. septembrī rakstā: «Valsts prezidente atbalsta vēsturnieku komisiju» pierāda, ka Vaira Vīķe-Freiberga, tāpat kā viņas priekštecis amatā Guntis Ulmanis, nezina savas tautas vēsturi. Tā vietā, lai patriektu šo liekēžu komandu, prezidente saka: uz vēstures rēķina nedrīkstot taupīt. Kādus brīnumus prezidente cer sagaidīt no komisijas, kuŗas visi dalībnieki beiguši PSRS augstskolas un zina tikai čekas un kompartijas ideologu sacerēto murgu un melu vēsturi? Raksta nobeigumā pats galvenais vēsturnieks A. Caune saka, ka veikšot pētījumus par 1940.–1941. gada padomju okupāciju, vācu okupācijas zvērībām pret iedzīvotājiem un padomju okupāciju no 1944. līdz 1953. gadam. Lūdzu iegaumējiet – padomija mūs tikai okupēja, bet vācu okupanti rīkoja zvērības! Braucot uz Vāciju kaŗa beigās, prezidentei bija tikai seši septiņi gadi, viņa varēja arī nesaprast, kas ir kas, bet viņas piederīgie taču nebija ne nacisti, ne kaut kāda apstulbuma pārņemti ļautiņi, kas pameta dzimteni kopā ar šiem zvērīgajiem tautas izslepkavotājiem. Ja ne toreiz, tad vismaz tagad vajadzēja saprast, ka ar okupantiem 140 tūkstošu leģionāru, tautas atbalstīti, kopā nekaroja. Apgalvot pretējo nozīmē sludināt komūnistu un okupantu safabricētos murgus, pataisīt leģionārus un latviešu tautu par stulbeņiem, iespļaut viņiem sejā. Šajā spļāvienā Vairas Vīķes-Freibergas līdzdalību negribu pierakstīt, bet valodas likuma neparakstīšana bija pamatīgs spļāviens nevien Saeimas 73 deputātiem, bet arī visai latviešu tautai. Nekad neviens likums nevar būt ideāls, un šajā likumā praktiski gandrīz tikai nevietā salikti komati un garumzīmes, ko varētu pielabot arī pēc likuma spēkā stāšanās. Uz kurām dzirnavām prezidentes rīcība uzgāza ūdeni, liecina kaut vai tas, ka gavilējošie krievi sauca: «Mūsu Veročka!» un tādi, kas līdz tam tīri ciešami runāja latviski, tagad demonstratīvi runā tikai krieviski.
       Kā vārdā sperts šāds solis? It kā – lai nebūtu šķēršļu mūsu uzņemšanai Eiropas Savienībā. Bet vai ES ir Leiputrija, kur ķīseļa krastos tek piena upes? Vai kāds var apgalvot, ka tur mēs brīvi varēsim veidot savu labklājību, saglabājot savu tautu? Mēs būsim pakļauti svešiem, bieži mums nepieņemamiem likumiem. Tādi eksperti kā van der Stūls, Ole Espersens un citi taču mūsu tautas īpatnējā stāvoklī ir galīgie nesaprašas. Vai viņi maz sajēdz, ka iedodot šiem nelikumīgi iebraukušajiem un mūsu tautai naidīgajiem sveštautiešiem lemšanas tiesības, mēs savu tautu nolemjam ne vien neatkarības zaudēšanai, bet iznīcinām to.
       Protams, mēs nebūsim pirmā tauta, kas līdzīgā veidā pazudusi no vēstures skatuves. Vai šādas izredzes mūs iepriecina? Vai šajā situācijā drīkstam vienaldzīgi klusēt?
       Pagājušajā gadā pieņemtie Pilsonības likuma grozījumi pavēruši neierobežotas iespējas pilsoņu loka paplašināšanai ar nelojāliem cilvēkiem. Pilsonības likuma prasība ir Latvijas vēstures zināšanas. Kur ir kāds dokuments, kas kaut īsumā atspoguļotu Latvijas vēsturi? Tāda dokumenta nav. Tāpat uz pilsonību kandidējošam cilvēkam ir jāzina latviešu valoda, bet attiecīgo dokumentu vilto vai nopērk par naudu. Esmu neskaitāmās vēstulēs aicinājis Saeimas deputātus, arī TB/LNNK frakciju, ierosināt Saeimā pieņemt lēmumu, lai apturētu likumpārkāpumu, proti, nepiešķirt pilsonību līdz objektīvai vēstures uzrakstīšanai un izsludināšanai. Taču nelikumība turpinās. Nevienam nerūp, ka atdodam lemšanas tiesības saviem ienaidniekiem.
       Uzausa neliela cerība, ka Vaira Vīķe-Freiberga savu drausmīgo kļūdu izlabos ANO ģenerālajā asamblejā. Nekā! Pat īsti nezinām, ko viņa tur teica. NRA ieminējās, ka runājusi par sekmīgo integrācijas procesu Latvijā. Es to saprotu, ka latvieši sekmīgi soļo pretim nebūtībai. Pilns runas teksts nav un netiks publicēts, kaut gan runātāja pati lielās, ka runājusi divās valodās un viņas runu novērtējuši par spīdošu un drosmīgu. Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas! Pasaules visu valstu diplomāti redzēja un dzirdēja līdz šim nezināmu pārcilvēku, kuŗš prot divas valodas! Līdz šim šādā lielā saietā neviens nav pateicis, ka esam okupēti, izlaupīti, verdzināti, izslepkavoti un, ka latviešu tautai draud iznīcība. Neviens! Latvijai nav ārlietu ministra, kas to spētu pateikt kaut mazākā saietā kaut tādam van der Stūlam vai Olem Espersenam.
       Līdz šim kosmopolīta Streipa raidījumos komūnists Anatolijs Gorbunovs bija neaizskarama persona. Tantuki lūgšus lūdzās, lai Dieviņš dod veselību un ilgu mūžu biedram Gorbunovam.
       Tagad ir jauns elks – mūsu prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Šo brīnumbērnu dievina nevien tantuki, bet pat večuki. No viena grāvja laukā, otrā iekšā. Tautai laikam vajag elku, ko pielūgt. Bez elkiem dzīvot neprotam. Vai tā būtu liecība par tautas zemo attīstības līmeni?

J. Freimanis
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/27_decembris/lapa2.htm