Starp daudziem, skaistiem atspulgiem,

Es viņu liegi skaistu priekā pamaniju.

Tai pašā brīdī sirds man cieši sarāvās,

Un izlikās, ka dzīve beidzot turpinās.

Bet protams, katru reizi turot aizdomās,

Viņa neļauj dīves dzirnām brīvi griezt.

Tā viņa, aizdomīgā drostaliņa- skaista.

Skaista, tie savējie jau to labi zina,

Bet pārējiem un man tik par to miņa.

Vai ir to vērts, aiz stikla sienas,

Aiz dzeloņdrātīm sevi pašu slēpt?

Ne vienmēr pāri nodarīt kāds vēlas,

Ne katru reizi kāds grib Tevi plēst.

Tak vienreiz pamēģini atmest aizdomas,

Vien reizi vienu lido līdzi pasakai.

Un nedaudz vēlāk drostaliņa- skaista,

sapratīs ka katrs mēs no sava maisa.

Un vienaa lielā maisā ielīst var,

Tikai tad, ja zini pati droši to,

Ka maisā ļaunais pīļukēdējs nedzīvo.