vakar "tīrīju"' datoru... starp dažādiem vēl neskaitāmo studiju laikā tapušiem eksāmenu darbu melnrakstiem, instalētām bildēm no ceļojumiem un dažādas "drazas" uzdūros savām sen un ne tik sen rakstītajām esejām, pārdomām... reiz es, pat nezinu - no rīta, vai vakarā, biju rakstījusi jautājumus, uz kuriem man tobrīd nebija atbilžu: es nezinu, ko man domāt un ko man just; vai aizmirst un izlikties, ka nekas nav bijis, ir pareizi; vai pareizi ir aizcirst aiz sevis durvis uz visu; kas ir patiesība, un, kas - ilūzijas; vai esmu tā vērta, lai būtu pelnījusi mīlestību; vai vispār esmu kaut kā vērta; vai vispār ir pamats noticēt visam, kas bijis; ko man darīt; vei nelecu augstāk par sev nomērīto latiņu; un vai vispār ir tāda latiņa; kas vispār ir dzīve; kad es rīkojos muļķīgi, bet, kad esmu patiesa; kur drīkst "līst" iekšā, bet - kur nē; kas vispār ir risks; vai pareizi ir skrupulozi plānot rītdienu; jab - labāk paļauties uz nejaušību, nedomājot par utilitārām lietām; vai neskrienu par ātru; un, - vai neatpalieku no dzīves; vai man jāsaglabā visas "tikšanās"; jeb daļa jāizmet "miskastē"; vai viss būs labi... šo te es neizmetu datora miskastē, jo atbildes uz daudziem no šiem jautājumiem neesmu saņēmusi arī šobrīd...